Palikt Daugavpilī vai doties prom? Šis jautājums ir mocījis nevienu vien pilsētas iedzīvotāju, kas pēkšņi ir palicis bez darba vai ilgstoši atrodas tā meklējumos.
Bezdarbs ir problēma ne tikai Daugavpilī, bet arī visā valstī kopumā. Kā vēsta Nodarbinātības valsts aģentūras dati, bezdarba līmenis Daugavpilī periodā no 2009.-2013. gadam ir pakāpeniski samazinājies. Uz 2014. gada 30. aprīli tas pilsētā sastādīja 10,2%. Lai gūtu priekšstatu, jāpiebilst, ka uz šo datumu kopējais bezdarba līmenis valstī bija 9,6 %, savukārt Latgales reģionā tas sastādīja 19,7%.
Uz kopējā fona situācija Daugavpilī nav nemaz tik bezcerīga, taču ikvienam noteikti spilgtā atmiņā ir palicis laika periods no 2009.-2011.gadam, kad Latvija piedzīvoja lielu cilvēku emigrācijas vilni uz citām valstīm. Nav noslēpums, ka ievērojama daļa cilvēku, kuri darba meklējumos devās uz ārzemēm, bija tieši jaunieši- mūsu Latvijas nākotne. Jauniešu emigrēšana skāra arī Daugavpili. Lai noskaidrotu, kā kopš tā laika ir mainījušās viņu domas un ieceres, tika veikta neliela aptauja, kuras laikā Daugavpilī uz ielas nejauši satiktajiem jauniešiem tika jautāts par grūtībām darba meklēšanas procesā un turpmākajiem nākotnes plāniem.
Lielākā daļa jauniešu atzina, ka ir saskārušies ar grūtībām savas profesijas izvēlē, jo bija jāizšķiras vai apgūt šobrīd Latvijā pieprasītās profesijas, tādējādi nodrošināties, ka pēc mācību procesa pabeigšanas būs pieprasīti darba tirgū, vai apgūt profesijas, kas ir sirdij tīkamākas. Liela nozīme procesijas izvēlē bija arī budžeta vietu skaitam un pieejamībai noteiktās mācību programmās. Vairākums jauniešu uzsvēra, ka nav finansiāli spējīgi apmaksāt mācības paši, tādējādi ir gājuši studēt tur, kur ieguvuši no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāto studiju vietu. Tika atzīts, ka viss ļoti ātri mainās, profesijas, kas ir pieprasītas šobrīd, pēc pieciem gadiem tādas var arī nebūt. Kopumā vērtējot, jauniešiem atrast darbu Daugavpilī nav viegli. Grūtības sagādā to atrast arī savā iegūtajā profesijā. Par lielākajiem šķēršļiem, kas kavē darba atrašanu, tika atzīts pieredzes trūkums un nepietiekami augsta kvalifikācija. Ne visi darba devēji ir gatavi pieņemt darbinieku, kurš tikko pabeidzis augstskolu vai profesionālās izglītības mācību iestādi un kuram vēl pietrūkst pieredzes un praktisko iemaņu savā profesijā.
Pozitīvi ir tas, ka vairākums jauniešu atzina, ka cer atrast darbu tieši Daugavpilī un tikai tad, ja gadījumā ilgstoši tas neizdosies, aizdomāsies par darba meklējumiem citās Latvijas pilsētas vai ārzemēs. Galvenie iemesli, kas attur no došanās prom, ir ģimenes un draugu tuvums, kā arī apziņa, ka citā vietā viņi jutīsies lieki un nepiederīgi. Tika atzīmēts, ka šobrīd ārzemēs nevienu ieceļotāju nesagaida ar atvērtām rokām, ikvienam ir jāizcīna sava vieta, dažiem tas izdodas, citiem nē, nekur nav viegli. Nobeigumā noteikti jāatzīmē, ka jauniešu izteikumos bija manāms daudz lielāks pozitīvisms, patriotisms un ticība nākotnei nekā tas bija pirms pieciem gadiem. Vairākums jauniešu noteikti pie pirmās izdevības negrasās atstāt pilsētu, bet gan mēģinās realizēt sevi tepat Daugavpilī.