Pirmkārt, ES dalībvalstu integrācijas process politiskajā sfērā būtiski atpaliek no analoģiska procesa ekonomikā. Starptautiskajā politiskajā arēnā Eiropas Savienībai nav pilnas subjektivitātes, tai ir grūti „runāt vienotā balsī”, ziņo RODON.
Otrkārt, pret apvienoto Eiropu aktīvi intriģē ASV, kurām ES nometnē ir vesels „Trojas zirgu” tabūns no „jauno Austrumeiropas demokrātiju” vidus. Jauno biedru uzņemšanu Eiropas Savienībā Vašingtona prasmīgi izmanto konfliktu izraisīšanai starp šīs organizācijas „lokomotīvēm” – Vāciju un Franciju, no vienas puses, un pārējām ES dalībvalstīm – no otras. Tieši tādēļ Eiropas Komisija savā laikā nosauca Poliju, Ungāriju, Čehiju un Slovākiju par „Eiropas Savienības potenciālo problēmu avotu”.
Treškārt, priekšplānā ir izvirzījusies vienotas Eiropas konstitūcijas pieņemšanas problēma. Turklāt tas notika ilgi pirms tās pieņemšanas referendumu izgāšanās, jo Berlīnes un Parīzes virzītais konstitūcijas projekts nostāda privileģētā stāvoklī valstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, tas ir, to pašu Vāciju un Franciju, kuras ir ieinteresētas federatīvas Eiropas valsts izveidē, kura pakļaujas viņu kontrolei. Šāds variants, kas nāk no Eiropas stiprākajām kontinentālajām valstīm, kategoriski neapmierina Lielbritāniju, kura ir orientēta uz angļu sakšu tandēmu un saskaņo darbības ar ASV.
Ceturtkārt, Eiropas Savienības dalībvalstis nespēj sasniegt viedokļu vienotību jautājumos, kas attiecas uz Eiropas kolektīvo drošību, ieskaitot sadarbību tiesu spriešanas un cīņas ar terorismu jomās. Nopietnas ES integrācijas atpalikšanas politikas, diplomātijas un drošības jomās dēļ ES dalībvalstis izrāda īpašu piesardzību informācijas apmaiņā šajos jautājumos (Snoudena lieta, kura parādīja, ka šāda piesardzība nebūt nav veltīga, un nepalīdzēs šīs problēmas risināšanā).
Piektkārt, Rietumeiropas zinātnieki atzīmē, ka viņu valstu ekonomisti ir saskārušies ar valsts sociālās sfēras finansēšanas problēmu. Rada bažas demogrāfiskā situācija – zema dzimstība kopā ar augstu dzīves ilgumu. Ekonomikai tas nozīmē, ka arvien mazāk līdzekļu tiek ieturēts nodokļos pensiju, bezdarbnieku un sociālo pabalstu izmaksai. Vienlaikus kļūst arvien mazāk strādājošo, kuri finansē apdrošināšanas sistēmas.
Sestkārt, bažas rada ES agrārā politika. Neskatoties uz to, ka tās valstis orientējas uz tirgus ekonomikas principu ievērošanu, ES agrārā politika atrodas pretstatā šiem principiem. Ar jaunu dalībvalstu uzņemšanu šī problēma tikai samilza. Valstis ar attīstītu agrāro sektoru, tādas kā Polija un Ungārija būtiski saasina lauksaimniecības produktu pārprodukciju un pārdali.
Septītkārt, ekonomiskā plaisa starp jaunajām un vecajām ES dalībvalstīm kļūst arvien ievērojamāka. „Jauno” Eiropas Savienības dalībvalstu IKP uz vienu iedzīvotāju nav sasniedzis pat pusi no vidējā iepriekšējā organizācijas sastāva, dažās „jaunajās” dalībvalstīs šī attiecība sastāda 1:4. Likvidēt šo atšķirību diez vai ir iespējams, un šāda nesabalansētība rada papildus problēmas kopējās Eiropas Savienības attīstībai.
Astotkārt, jaunu valstu iestāšanās Eiropas Savienībā ved uz konfliktiem, kas saistīti ar līdzekļu pārdali. No vienas puses, attīstītās valstis pretojas papildus atskaitījumiem kopējos fondos. No otras puses, valstis, kurām tika sniegts atbalsts (Spānija, Īrija, Portugāle), arī turpmāk vēlas saņemt līdzekļus no šiem fondiem.
Devītkārt, nepieciešamās ES lēmumu pieņemšanas reformas ir saistītas ar lielām grūtībām. Mazās dalībvalstis ir norūpējušās par to, ka lielās dalībvalstis kontrolē ES lietas, pateicoties lielākam iemaksātajam finanšu ieguldījumam. Turklāt pēc ES paplašināšanās kļuva saskatāma atšķirība starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm valsts iekārtā un tieslietu sistēmā. Eiropas Savienības likumu un noteikumu adaptācijas process ir ilgs un ērkšķains.
Desmitkārt, nav skaidra eiro nākotne. Par to vēl 2000. gadu vidū rakstā, kuru publicēja The Financial Times, Eiropas Savienības komisārs vienotā tirgus jautājumā Frits Bolkenšteins paziņoja: „Eiro jāpārdzīvo sarežģītu pārbaudi. Pēc 10 gadiem Eiropa saskarsies ar milzīgām problēmām, kad nāksies maksāt pensijas iedzīvotājiem, kuri strauji noveco… Es domāju, ka eiro ilgtermiņa izdzīvošanas iespējas ir apšaubāmas”.