Ar ko saistās klīstošās pa pilsētu baumas par to, ka Rēzeknes pilsētas dome plāno apvienot Rēzeknes slimnīcu un Veselības aprūpes centru? Ne par ko tamlīdzīgu nav ne spriests, ne domāts, – pārliecināts Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs, informē Rēzeknes pašvaldība.
Tieši otrādi, vēl šā gada jūnijā, kad notika pašvaldības uzņēmuma SIA „Rēzeknes veselības aprūpes centrs” dalībnieku ārkārtas sapulce, sapulces laikā tika uzdots izvērtēt SIA „Rēzeknes veselības aprūpes centrs” un SIA „Rēzeknes slimnīca” sadarbības iespējas.
Sadarbības pamatmērķis – izvairīties no funkciju dublēšanas un maksimāli paplašināt pakalpojumu loku, izmantojot to valsts finansējumu, kurš tiek piešķirts veselības aprūpes iestādēm. Šķiet, nevienam nav noslēpums, ka medicīniskā aprūpe valstī nesaņem pietiekošu finansējumu, un medicīnas iestādēm ir jāizdzīvo ar tiem līdzekļiem, kuri ir atvēlēti un kuru ir daudz par maz. Tieši tādēļ tika ieteikts, izvērtējot un racionāli izmantojot esošo valsts finansējumu, veidot tādu sadarbības modeli, lai nedublētos Rēzeknes slimnīcas un Veselības aprūpes centra funkcijas, lai rēzeknieši varētu laikus saņemt pēc iespējas vairāk nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus tepat Rēzeknē un nebūtu spiesti meklēt palīdzību citur. Bet iestāžu sadarbības iespēju veicināšana un pakalpojumu sistematizēšanas piedāvājums nemaz nenozīmē iestāžu apvienošanu.
Tagad par Rēzeknes slimnīcas negatīvo bilanci, kura konstatēta uz šā gada sākumu. Rēzeknes slimnīcai pērn bija 516 tūkstoši latu zaudējums, taču tas nemaz nenozīmē iestādes bankrotu, un ažiotāža, kas sacelta ap šo faktu, ir pilnīga muļķība un/vai apzināta provokācija. Bez tam, nu jau vairs atlikuši divi mēneši līdz nākamā gada sākumam, tādēļ reālāk būtu spriest par to, kas ir sasniegts uz šodienu un kas gaidāms tuvākajā nākotnē, nevis pārrunāt situāciju, kura bijusi teju vai gadu atpakaļ. Pozitīva vai negatīva uz gada sākumu nofiksētā bilance vēl neizsaka uzņēmuma vai iestādes dzīvot un strādātspēju. Kā stāsta SIA „Rēzeknes slimnīca” valdes locekle Diāna Gavare-Karpova, vēl 2009. gadā uz gada sākumu Rēzeknes slimnīcas kontā bija 2 miljoni latu, taču netika veikti nekādi rekonstrukcijas darbi, bija samazinātas darbinieku algas un daudzi slimnīcas darbinieki pat atradās bezalgas atvaļinājumā. Un diez vai viņus priecēja kontā gulošie līdzekļi. Toties tagad slimnīca aktīvi apgūst ERAF līdzekļus, iepirkta jauna aparatūra gan projektu ietvaros, gan arī par slimnīcas līdzekļiem, bet darbinieku algas ir augušas par aptuveni 30 procentiem. Slimnīcai nav pat īstermiņa parādsaistību, nemaz nerunājot par ilgtermiņa parādiem, un risks, ka līdzekļu trūkuma dēļ slimnīca varētu pārtraukt funkcionēt, nepastāv. D. Gavare-Karpova ir pārliecināta, ka naudai nav jāguļ kontā, tai ir jāstrādā un jāveicina pozitīvas pārmaiņas. Taču jāsaka, ka jau nākamais gads Rēzeknes slimnīcā sāksies ar pozitīvu naudas plūsmu, un slimnīcas gada bilancē būs apmēram pusmiljons latu ar plus zīmi. Vai varbūt kāds piedāvā atgriezties pie iepriekšējo gadu pieredzes, noņemt algu pielikumus medpersonālam, tikai tādēļ vien, lai gadu mijā grāmatvedis uzrāda pozitīvu bilanci? Droši vien, šādu variantu var piedāvāt tikai tas, kurš savulaik centies veidot pozitīvu bilanci uz slimnīcas darbinieku un iestādes attīstības rēķina.
Protams, pastāv iespēja salīdzināt Rēzeknes slimnīcas gada pārskatu ar citu Latvijas lielāko slimnīcu gada pārskatiem, un ir jākonstatē, ka arī dažās citās lielākajās ārstniecības iestādēs nereti gada bilance ir negatīva. 2011. gadā deviņas no desmit Latvijas lielākajām slimnīcām strādāja ar negatīvu bruto peļņu. Vadoties no klasiskā finanšu menedžmenta principiem, ja tiešās izmaksas (personāla darba alga, medikamenti, pakalpojumi u.c.) pārsniedz tiešos ieņēmumus no pamatdarbības (galvenokārt, maksājums par stacionārā un ambulatorā ārstniecība darba izpildi un pacienta iemaksām, maksas pakalpojumiem), tad īpašniekam ir jāapsver turpmākā uzņēmuma darbība vai jārevidē „produkta grozs” atsakoties no nerentabliem pakalpojumiem. Piemēram, Rēzeknes slimnīcā administratīvās izmaksas 2011. gadā bija 2,1 % no apgrozījuma, kas ir trešais zemākais rādītājs Latvijā, un tas arī jāatzīmē kā pozitīvs moments. Izpētot 10 lielākās slimnīcas, vērojama tendence, ka 6 no 10 slimnīcām neto peļņas rādītājs ir augstāks, kā bruto peļņas rādītājs. Vidzemes slimnīcai starpība starp bruto un neto peļņām ir aptuveni miljons, ar zaudējumiem strādājusi arī Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Kuldīgas un Ludzas slimnīcas pērn cietušas zaudējumus un nespēj atmaksāt parādus. Kopumā no minētās informācijas secināms, ka problēmas tuvākā nākotnē sagaida ne tikai atsevišķas slimnīcas, bet lielāko daļu stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinātāju.
Tātad slimnīcām, tostarp Rēzeknes slimnīcai, ir ne vien jāizdzīvo ar tiem līdzekļiem, kurus piešķir valsts iedzīvotāju veselības aprūpei, bet jāpilda savi pienākumi slimnieku aprūpē, un arī jāattīstās, veicot remontus, iepērkot jaunas iekārtas un paaugstinot slimnīcas darbinieku kvalifikāciju. Un to visu Rēzeknes slimnīca veic, un veic kvalitatīvi, daloties savā pozitīvajā pieredzē ar lielākajām Rīgas un Latvijas ārstniecības iestādēm. Rēzeknē jau viesojušies vairāku Rīgas slimnīcu pārstāvji, Valmieras, Daugavpils un Jēkabpils reģionālās slimnīcas, novembrī gaidāma Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pārstāvju vizīte. Tātad Rēzeknes slimnīcai ir, ar ko lepoties, un ir, ko demonstrēt kolēģiem, kas brauc uz Rēzekni gūt pozitīvu pieredzi.
Valsts dotāciju pietrūkst visām Latvijas slimnīcām, un katra no ārstniecības iestādēm cenšas rast iespējas, kā „aizlāpīt” iztrūkstošo finansējumu, sedzot to no līdzekļiem, paredzētiem citām pozīcijām. Atliek tikai cerēt, ka valsts apmaksās visus pakalpojumus, kurus sniedz Rēzeknes slimnīca, un ka slimnīcas galvenā funkcija – veselības aprūpe iedzīvotājiem tiks sniegta, kā arvien, savlaicīgi un kvalitatīvi.