Viedokļi: Latvijā pilsonības saņemšanai piedāvā publiski nosodīt padomju pagātni 4

IA REX: Tā ir vispāreiropeiskā vēstures pārskatīšanas tendence vai tikai Latvijas pieeja?

Grigorijs Trofimčuks, politologs, Stratēģiskās attīstības modelēšanas centra pirmais viceprezidents:

Tā tiešām ir inovācija, kas nodrošina papildus šķērsli krievu tautības cilvēku pilsonības saņemšanai Latvijā. Tas attiecas pat uz tiem, kas brīvi pārvalda vietējo valodu un nepieļauj gramatiskās kļūdas. Starp citu, latviešus, kas pieļauj rakstveida vai mutvārdu kļūdas, jāpasludina par nepilsoņiem, lai viņiem būtu motivācija pilnveidoties.

Atbildot uz šo atviegloto naturalizācijas variantu, krievu nepilsoņiem būtu jālūdz pilns saraksts, kurā būtu minēts tas, kas, izņemot PSRS nosodāmas darbības, vēl būtu nosodāms? Ar Staļinu, Ievu Braunu, Gebeli, Brežņevu viss ir skaidrs. Okupantu celtās ēkas un rūpnīcas noteikti būtu likvidējamas. Bet kā ir ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju M.Gorbačovu, attiecībā uz kuru Rīgai un Vašingtonai varētu būt diametrāli pretēji viedokļi?

Kādas varētu būt atlaides sievietēm, kurām, kā zināms, „vienmēr ir, ar ko maksāt”? Vai drīkst uzskatīt piecstaru zvaigzni par boļševiku terora galveno simbolu, jo minētā zīme atrodama arī uz Eiropas Savienības karoga? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, tāpēc Latvijas krieviem noteikti jāizmanto šī negaidītā iespēja, lai beidzot kļūtu par cilvēkiem.

Lai Aleksandrs Kiršteins atbild uz visiem jautājumiem, pie reizes paskaidrojot, kāpēc viņš līdz šim laikam nav mainījis savu krievu vārdu, kas saistās ar okupācijas laikiem. Vēlams būtu izdarīt to rakstveidā, lai varētu veikt nelielu testu un noskaidrot viņa dzimtās valodas zināšanas.

Tiek radīta absurda situācija, kad Krievija katru dienu visos federācijas televīzijas kanālos nosoda visu, kas ir saistīts ar padomju laiku, izņemot atsevišķās Vladimira Putina tēzes, kas aicina atzīt arī padomju laiku pozitīvus momentus, - bet Latvijas krievi ir spiesti iestāties par PSRS, kas minētajā latviešu kontekstā asociējas ar Krieviju.

Laikam Krievijai būtu jāizsniedz Latvijas krieviem oficiālā atļauja, lai tie varētu bez morāli politiskām sekām nosodīt Padomju Savienību. Līdzīgi, kā Krievijā to dara vadošo reliģisko konfesiju līderi. Tad Latvijas krievi varēs mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem piedalīties gaišajā Latvijas nākotnē.

Ļevs Veršinins, politologs:

Paskatoties uz lielu balto kungu, kas iecietīgi skaidro mazam tumšādainam sarunas biedram, ka tas var kļūt par cilvēku, ja vien atzīs, ka viss ir bijis slikti, atcerējos Jana Krosa ģeniālu vēsturisku tetraloģiju „Starp trim sērgām”, kurā ir sīki aprakstīti sociālie lifti, kas deva dzīves ceļazīmes ziemeļu Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes aborigēniem.

Dīvaini, taču bija iespējams pārvarēt šo bezdibeni. Pilsētniekiem bija vienkāršāk, dzimtcilvēkam – grūtāk. Lai nokļūtu pasakā, bija jākļūst par vācieti. Tas nozīmē, ja cilvēkam bija līdzekļi, viņam bija iespēja apgūt vācu valodu, iestāties kādā no vācu universitātēm, iegūt ārsta, jurista profesiju vai kļūt par mācītāju. Bija vēlams iegūt vācu uzvārdu, piemēram, Kiršteins, lai vēlāk apprecētu vācieti (ne pārāk bagātu atraitni) un „dzīvotu kā vācietis”, nekādā gadījumā neuzturot sakarus ar radiem.

Īstenībā, „kļūstot par vācieti” cilvēks ģimenei bija zaudēts. Un tomēr ģimeņu galvas, upurējot savu un pārējo bērnu normālās dzīves, centās, lai gudrākais no dēliem brauktu studēt. Tika uzskatīts par prestižu, ja rados bija „vācietis”. Ģimenes statuss „savējo vidū” skaitījās daudz augstāks.

Minētajā gadījumā rodas savādākas asociācijas. Atmiņā ataust Haiti karalis Anrī I, kas nāca pie varas pēc imperatora Žaka un kurš bija ļoti liberāls, atļaujot baltiem cilvēkiem, kuriem nebija iespējas aizbēgt no salas, ne tikai dzīvot, bet arī uzskatīt sevi par cilvēku, ar noteikumu, ka viņi „kļūs par melnādainiem” – nosmērēsies ar darvu un līdz mūža galam, klanoties, sveiks „īstos melnos”.

Anatolijs Vasermans, politkonsultants:

Baltijas republikās ir skaidri redzama tendence pārsvītrot vēsturi. Atgādināšu, ka Baltijas republikas netika okupētas vismaz tāpēc, ka to iedzīvotājiem bija tādas pašas tiesības, kā PSRS pilsoņiem (kas pēc atdalīšanas nav vērojams). Republikās netika iebrukts, jo to iedzīvotāji izteica vēlmi apvienoties ar PSRS saskaņā ar toreizējām demokrātijas normām. Netika mainīti pat vēsturiski izveidojušies apstākļi – republikas atgriezās valsts ietvaros, kuros eksistēja pusotru (Lietuva) līdz diviem gadsimtiem.

Larisa Beļcere-Lisjutkina, kultoroloģe, filozofijas zinātņu kandidāte ( Vācija):

Nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Nedz Vācijas denacifikācijas procesā, nedz citās valstīs, kurās mainījās politiskie režīmi un koloniālās varas subjekti. Starp citu, nav skaidrs, kādā veidā notiks minētā atteikšanās no visa ar padomju varu saistītā. Ja nepieciešams to izdarīt publiski, tad jāpublicē raksts laikrakstā. Bet cilvēku piespiešana publiski nožēlot izdarīto ir tipiskais padomju rituāls. Tas tika izmantots Staļina terora upuru apstrādāšanā: „Mēs tevi nošausim, bet tu sākumā nožēlo izdarīto un saki paldies, ka mēs tevi pāraudzinām”, kā arī vēlāk PSRS attiecībā uz arestētajiem disidentiem, kurus, apreibinot ar narkotiskajām vielām, piespieda publiski ar televīzijas starpniecību nožēlot grēkus. Esmu to redzējusi un tas ir vienas no baismīgākajām manas bērnības atmiņām.

Kirils Mjamļins, publicists:

Acīmredzot Aleksandrs Kiršteins nolēma izmantot labi zināmu Vecās derības metodoloģiju, kas prasa „atteikties no pirmdzimtības” un piedāvā apmaiņā konkrētus labumus, parasti mantojuma dubultdaļu, mācītāja vietas iegūšanu – īpašu tuvību ar Dievu, vai ko tamlīdzīgu.

Daniels Štaisslingers, žurnālists un tulkotājs (Izraēla):

Izskatās pēc vietējās pašdarbības. Pat valstij domātais uzticības zvērests neparedz ideoloģiskus apliecinājumus. Neesmu dzirdējis, ka naturalizētiem amerikāņiem būtu pienākums kaut ko apliecināt sakarā ar Amerikas britu kolonizāciju, no kuras tika vaļā neatkarības iegūšanas rezultātā.

Sergejs Sibirjakovs, politologs, IA REX Starptautiskās ekspertu grupas koordinators:

IA REX eksperti jau apsprieda nepilsoņu problēmu, runājot par Latvijas atbilstību tiesiskās un demokrātiskās valsts parametriem, un nonāca pie secinājuma, ka „nepilsoņu” institūts Latvijā ir nedemokrātiskās valsts problēma, kas de-facto ir izveidojusies Latvijā. „Nepilsoņu” problēma pati par sevi ir pasaules mēroga problēma. Nevelti pastāv ANO konvencija par pilsonību zaudējušo personu skaitu samazināšanu.