Db viedoklis: Atnāca, pamēģināja un saprata, ka politikas bizness kaut kā nepadodas 1

Proti, par demisiju paziņojis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs.

Nav pārsteidzoši, ka visai liela daļa pašvaldību līderu šo viņa soli uztver ar aplausiem. Nevar teikt, ka Sprūdžam nebija vēlmes vai ieceru, kā kaut ko manīt pašreizējā pašvaldību sistēmā, un nebūtu pareizi arī apgalvot, ka tur nekas nebūtu jāmaina. Problēma lielā mērā ir apstāklī, ka Sprūdžs politikā ir totāls iesācējs, bet ietekmīgāko pašvaldību līderi visu šo virtuvi pārzina jau desmit gadu un vairāk. Tādējādi spēku samēri ir bijuši nevienlīdzīgi. Vienkāršāk sakot, daļā pašvaldību būtu vajadzīgas ļoti būtiskas reformas, bet acīm redzami Sprūdžs nav tas cilvēks, kurš tās veiktu. Tomēr nespēja tikt galā ar nereti iesīkstējušajiem vietvalžiem nav vienīgais aspekts, par ko jārunā Sprūdža demisijas sakarā.

Proti, ar šo soli visnotaļ spilgti tiek iezīmēta reiz lielā steigā dibinātās Reformu partijas (RP), tolaik Zatlera reformu partija, pašlikvidācija. Jau vairākus mēnešus neoficiālās sarunās RP tuvu stāvoši ļaudis neslēpj, ka pamatā RP līdzšinējie biedri sadalīsies divās daļās. Vienu no tām veidos uzņēmēji, kuri RP ietvaros ir izmēģinājuši savus spēkus politikā un konstatējuši, ka tas nav priekš viņiem – šie cilvēki uz pilni slodzi atgriezīsies biznesā, par politiskajām aktivitātēm vairs faktiski nedomājot. Tieši šādu izvēli jau ir izdarījis, piemēram, labi pazīstamais nodokļu konsultants Ainis Dābols un nav izslēgts, ka arī Sprūdžs pēc ministra amata pamešanas rīkosies tieši tāpat – vismaz †ā viņš pats apgalvo.

Otra «reformistu» daļa izklīdīs pa citiem politiskajiem spēkiem – tiem, kuriem ir izredzes tikt ievēlētiem arī nākamās Saeimas sastāvā. Šeit runa pārsvarā ir par personāžiem, kuri savā dzīvē neko citu īsti neprot kā vien būt par deputātiem parlamentā vai vismaz kādā no pašvaldībām. Viņiem arī ir diezgan vienalga, kādas partijas biedra karte atrodas kabatā – ka tikai pie siles.

Skumjākais ir tas, ka šobrīd notiekošais saistībā ar Sprūdžu un RP kopumā ļoti spilgti parāda Latvijas politiskās darbības pamatprincipus. Respektīvi, politisko partiju mūsu valstī nav – tā vietā ir biznesa struktūras, kuru uzņēmējdarbības forma ir nevis, piemēram, SIA vai a/s, bet gan partija. Loģika vienkārša – savācas kopā noteikts cilvēku daudzums, nodibina partiju, ar laiku saprot, ka nekas neiznāk, un izklīst pa mājām. Šeit nav runa par kaut kādiem politiskiem principiem, ideāliem, vērtībām un tamlīdzīgām augstām lietām.

Tieši tāpat rīkojas biznesa partneri, dibinot SIA, – ja kaut kas neiznāk tā, kā plānots, likvidē uzņēmumu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka privātas SIA dibinātāji riskē ar savu personīgo naudu, bet cilvēki, kuri dēvē sevi par politiķiem, spēlējas ar valsts jeb visu nodokļu maksātāju naudu.