Latgales ražotāji ir spiesti pārdot savu produkciju par neadekvāti zemām cenām, bet to, kas nav izdevies pārdot, bezmaksas atdot kaimiņiem, ir pārliecināta Saeimas deputāte Marjana Ivanova-Jevsejeva.
Viņa stāsta sekojošo: „Pirms dažām dienām apmeklēju zemnieku saimniecību Višķos, kurā 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu. Zemnieki atzīst, ka ir smagi. Galvenais esot just savu pircēju vajadzības. Vakar pieprasīti bija tomāti, šodien – stādi un puķes. Zemniekam ātri jāpielāgojas, jāattīstās un jāpiedāvā labākā prece.
„Ar zemnieku saimniecības īpašnieku Vladimiru Sisa iepazinos Daugavpils centrālajā tirgū”, stāsta deputāte, „vakarā jau pastaigājos viņa īpašumā. Vecas, bet labi uzceltās siltumnīcas ar dažādu šķirņu tomātiem izskatījās iespaidīgi.
Vladimirs paskaidroja, ka „jo neparastākā ir šķirne, jo kaprīzākā tā ir, bieži slimo. Mūsu specialitāte ir tradicionālās Krievijas tomātu šķirnes. Varētu iegādāties arī Holandes šķirnes, bet to cenas ir visai augstas – 4 līdz 9-10 santīmi par gabalu. Šādā gadījumā vienas siltumnīcas iesēšana izmaksātu 300 latus. Tādēļ atmetām šo domu. Izņemot sēklas, viss pārējais kļuvis dārgāks, - gan mēslojums, gan degviela, gan siltumnīcu apkure. Palielinās arī produkcijas pašizmaksa, bet tās cenas nemainās jau desmit gadus. Vasaras vidū tomātu kilograms tirgū maksā 1,20-1,40 latus.
M.Ivanova-Jevsejeva paskaidro, ka „cenas netiek paaugstinātas, jo pārdevēji baidās zaudēt pircējus. Nav viegli izkonkurēt importa dārzeņus. Runa nav tikai par cenu. Pēdējā laikā patērētājs kļuvis ļoti izvēlīgs, viņam patīk vienāda izmēra un koši sarkanās krāsas tomāti. Tā ir lielveikalu ietekme, kuru plauktos var atrast pievilcīgus, bet vienādus dārzeņus. Dabā tā nenotiek. Vietējie tomāti nav ideāli pēc savas formas, taču ļoti garšīgi un sulīgi. Savukārt importa dārzeņi pēc garšas atgādina kartonu. Tos audzē, izmantojot īpašu vati, ūdeni un lielu mēslojumu skaitu. Tie parasti neslimo. Zemnieku darbs, piemēram, Polijā, ir pilnībā automatizēts, tiek savākta liela raža. Zemnieku saimniecība strādā visu gadu un nodarbojas ar vairumtirdzniecību.
Iepriekš „Višķos” dienā pārdeva 200-300 kilogramus, tagad – ap 50 kilogramiem. Pircējs izvēlas lielveikalus. Vietējie ražotāji mēģināja ar tiem sadarboties, bet nesekmīgi. Neregulārās piegādes, pārtikas produkti ātri bojājas – tas lielveikalus neapmierina. Mazo veikaliņu palicis pavisam maz. Cilvēki brauc prom no laukiem. Pajautāju, kāpēc Sisa joprojām uztur zemnieku saimniecību. Jo tā taču strādā bez peļņas”.
Zemnieks atbildēja: „Būtu tikai fermeris, sen izputētu. Esmu arī agronoms Višķu tehnikumā. Šķirņu pārbaudes stacijā nodarbojos ar graudu, kartupeļu, rapšu un linu selekciju. Būtu labi, ja man saimniecībā būtu palīgi, bet par minimālo darbu algu neviens nevēlas strādāt. Darba apstākļi nav viegli. Šobrīd ir vakars, bet siltumnīcā – ap +29 grādi pēc Celsija. Dienā gaisa temperatūra ir +40 grādi. Karsts kā ellē. Labi, ka sieva palīdz”.
M.Ivanova-Jevsejeva piebilst, ka Kurzemes zemnieki pārorientējas uz bioloģiskajām saimniecībām. Pirmkārt, Eiropas subsīdiju dēļ. Taču Latgales nelielām saimniecībām tas nav pa spēkam. Lai organizētu biosaimniecību, jāsāk no nulles. Laukā, kurā tiks audzēta ekoloģiski tīra produkcija, piecu gadu laikā nedrīkst būt izmantota ķīmija. Tas nozīmē, ka jāiegādājas jaunā grunts, citādi netiks izsniegts sertifikāts. Bez mēslojuma dārzeņi aug slikti. Ar mazu ražu uz pilsētu nav jēgas braukt. Tāda pati situācija ir ar ES dotācijām. Piemēram, visai produkcijai jābūt pārdotai, slēdzot līgumu. Kādi varbūt līgumi, ja zemnieks strādā tirgū? Saimniecības lietderīga platība – vismaz pushektārs. Mūsu zemniekiem ir kādas 20-30 hektāra simtdaļas. Nav brīvu līdzekļu. Siltumnīcām ir ap 50 gadu. Šādu īpašumu nevēlas apdrošināt. Remontdarbu veikšanai nepieciešami līdzekļi.
Deputāte saka, ka visā pasaulē tiek ņemtas vērā vietējā ražotāja intereses. „Bet mēs, acīmredzot esam izņēmums. Jebkurā gadījumā Latgales zemnieki prot pielāgoties. Arī Vladimirs atradis savu „zelta” nišu. Izņemot tradicionālos tomātus un gurķus, piedāvā daugavpiliešiem stādus un puķes. Tos var atrast Centrālajā tirgū. Pavasarī Sisa kunga siltumnīcās stāv garas rindas pēc tomātu stādiem. Tie ir labākie visā Latgalē! Protams, fermerim jāpalīdz. Piemēram, Rēzeknē katru gadu notiek Sējas dienas, kurās vietējie zemnieki piedāvā savu produkciju. Vai Daugavpils ir sliktāka? Pilsētā ir daudz vasarnīcu. Tādēļ nākamais gadatirgus jārīko pie mums. Uz manu ierosinājumu piedalīties tajā, Vladimirs labprāt piekrita. Atlicis tikai sarīkot šos svētkus. Personīgi es esmu gatava iesaistīties. Ceru, ka šo ierosinājumu atbalstīs gan zemnieki, gan Daugavpils pilsētas dome”.
