40 gadi – transplantoloģijas ēra Latvijā

«C Богом!» – pirms 40 gadiem teica PSRS Veselības aizsardzības ministrs, dodot savu svētību un novēlot veiksmi Latvijas ārstiem, kuri gatavojās ļoti atbildīgam uzdevumam.

1973. gada 15. aprīlis. Profesors Josifs Jarmoļinskis, ārsti – Jānis Slaidiņš, Ruta Bērziņa, klīniskais ordinators Māris Bērziņš, ķirurģijas interni – Jānis Bicāns un Eduards Rožāns, Rīgas Medicīnas institūta pēdējā kursa studente Laima LūseSalaka, operāciju māsa Silvija Linnika un anesteziologu brigāde docenta Georga Andrejeva vadībā veic pēdējos sagatavošanās darbus operācijai. Tūlīt notiks nieres transplantācija, pirmo reizi Latvijā...

Pateicoties šiem cilvēkiem, kuri uzdrīkstējās, transplantoloģija ir sertificēta kā patstāvīga medicīnas specialitāte mūsu valstī. Vēl, kas ir ļoti būtiski, –– Latvija kārtējo reizi parādīja, ka spēj būt izcila ne tikai mākslā un zinātnē, bet arī leģendām apvītajā padomju medicīnā. Kā tas notika, stāsta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 2. nieru transplantācijas nodaļas vadītājs, ārsts Jānis Bicāns.
Jāpiebilst, ka šajā amatā viņš ir jau 37. gadu. Gluži apbrīnojams šķiet fakts, ka tolaik jaunajam dakterim šo posteni uzticēja teju vai pēc augstskolas beigšanas, kad nieru transplantācijā viņš bija nostrādājis tikai četrus gadus.

Jānis Bicāns: – Trauksme sākās jau 1973. gada februāra beigās, kad bieži pat nakšņojām slimnīcā, kopā ar recipientiem gaidīdami orgānu donorus. Nieru transplantācijas centra vadītājs toreiz bija maskavietis, medicīnas zinātņu doktors Josifs Jarmoļinskis, viens no pirmajiem, kurš Padomju Savienībā uzsāka nieres pārstādīšanu no miruša donora. 19. februāra vakarā no ārstu istabas viņš zvanīja PSRS veselības aizsardzības ministram Borisam Petrovskim (1965–1980) uz mājām un ziņoja, ka Rīgas brigāde ir gatava darbam. Ministrs teica: с Богом! – ar Dievpalīgu! Taču tikai 15. aprīlī miruša cilvēka nieri pārstādījām 37 gadus vecam vīrietim. Atceros, pulksten 11.30 sākām un piecos ar kapeikām beidzām. Transplantāciju veica pieredzējušais profesors Jarmoļinskis. Mēs ar kursabiedru Māri Bērziņu asistējām. Abi bijām t.s. pirmā gada dakteri. Varat iedomāties, kā jūtas jauns cilvēks, kuram uztic šādu uzdevumu!

Šajā operācijā es turēju āķus. Turēju tik cītīgi, ka pēc tam pat nevarēju atliekt taisnus pirkstus. Diemžēl operācijas sekmes bija daļējas, atjaunojoties urīna izdalei, bioķīmiskie rādītāji nelabojās, jādomā, transplantāta funkcionālās pilnvērtības traucējumu dēļ. Tieši pēc divām dienām, 17. aprīlī, sekoja otrā transplantācija – no dzīva donora. Nieri savai 15 gadus vecajai meitai ziedoja tēvs. Šī operācija meitenei dāvāja vairākus pilnvērtīgas dzīves gadus. Vēl pēc dažām dienām notika trešā transplantācija. Smagā satiksmes negadījumā bojā gājuša puiša nieri pārstādīja sievietei (34), kura pēc tam dzīvoja vairākus gadus. Kad ieskatos savos vecajos pierakstos un ieraugu medikamentus, ko izmantojām, droši varu teikt: operētie pacienti būtu dzīvojuši krietni ilgāk, pat varbūt arī šodien, ja lietotu tās imūnsupresijas zāles*, kuras ir pieejamas mūsdienās. Toreiz trūka īsto medikamentu, lai orgāns iedzīvotos. Ārstiem vajadzēja domāt, kā apspēlēt atgrūšanas procesu, kā to pareizi izvērtēt. Nebija taču efektīvu diagnostikas paņēmienu – ne modernu biopsijas izmeklējumu, ne ultrasonogrāfijas aparātu, ne vajadzīgās literatūras. Vairāk bija jāpaļaujas uz cilvēciskajām maņām un vēl mazo pieredzi. Palpācija bija ļoti noderīga metode.

– Neveiksmes nebija saistītas ar ārstu neprasmi, bet gan ar piemērotu medikamentu un tehnoloģiju trūkumu.

– Protams. Tobrīd Latvijā transplantoloģija bija jauna lieta. Būtībā ļoti daudz laika pavadījām slimnīcā. Centra vadītājs bieži zvanīja mums, un bija jāinformē par pacientu stāvokli. Ja vajadzēja, Josifs Jarmoļinskis nekavējoties ieradās slimnīcā. Pamazām ieguvām pieredzi. Bijām jau veikuši 52 nieru pārstādīšanas. Manījām, ka profesors tik ļoti vairs neuztraucas un uzticas mums. Diemžēl 1976. gada maijā viņš atgriezās atpakaļ Maskavā. Par Transplantācijas centra vadītāju kļuva ķirurgs Rafails Rozentāls, kurš pārnāca pie mums no Rīgas Medicīnas institūta eksperimentālās ķirurģiskās laboratorijas. Savukārt par nieru transplantācijas nodaļas pirmo vadītāju nozīmēja Māri Bērziņu (1949–1976). Tobrīd šķita, ka tieši viņš ir visvairāk sagatavots darbam, jo bija operējis pacientu, bet Jarmoļinskis asistēja. Diemžēl 1. jūlijā Māris gāja bojā autoavārijā... Tad mani un Rafailu Rozentālu uz divarpus mēnešiem nosūtīja stažēties Maskavā pie profesora Valērija Šumakova, kurš tolaik Padomju Savienībā bija viens no vadošajiem speciālistiem transplantoloģijas nozarē. Piedalījāmies visās iespējamajās operācijās un guvām labas tehniskās iemaņas. Protams, klīnisko pieredzi iemantojām tikai paši savā praksē. Jāpiebilst, ka tolaik Rafails Rozentāls mums atrada iespējas tikt pie speciālās ārzemju medicīniskās literatūras. Viņš uzskatīja, ka visiem ir cītīgi jāizglītojas. Lauzījāmies angļu valodā, bet lasījām. Par uzzināto gatavojām referātus un informējām pārējos

– Gadās, ka tagad donoru orgānus atdodat uz citām valstīm? Vai notiek savstarpēja izpalīdzēšana?

– Baltijas transplantologi pietiekami labi pazīst cits citu. Ja vajag kaut ko steidzīgi, tad zvanām, piemēram, uz Igauniju Aleksim, vai Aleksis zvana mums: sak, Jāni (vai Sergej), nu tā vajag, tā vajag... Palīdziet! Protams, ja ir šāda iespēja, izlīdzam noteikti. Cik vien iespējams, tā notiek, taču parasti neviens otram neatdos to, kas pašam ļoti vajadzīgs. Uzsveru – mēs aizdodam viņiem, viņi – mums.

– Cik ilgi izņemts orgāns ir derīgs?

– Nierē jāatjauno asinsrite apmēram diennakts laikā, jo nevienā Baltijas valstī nav aparatūras, kas ļautu to glabāt ilgāk. Par nieri nav jāuztraucas tik stipri kā par sirdi vai aknām. Tā ir attīrīta, atskalota no asinīm, atdzesēta līdz kūstoša ledus temperatūrai (plus 4–6 grādi), ievietota speciālā, konservējošā šķidrumā, transportēšanai paredzētā, sterilā konteinerā. Pirms gatavojamies slimnieku likt uz operāciju galda, ņemam donora nieri ārā un sākas t.s. brīvā galda ķirurģija. Niere atkal tiek ļoti rūpīgi apsekota – attīrīta, asinsvadi, urīnvadi sagatavoti anastomozēšanai, un tikai tāds orgāns nonāk pacienta ķermenī.

– Orgānu pārstādīšana no dzīviem cilvēkiem notiek sekmīgāk, vai ne?

– Bez šaubām! Par miruša cilvēka orgāna funkcijas vidējo ilgumu uzskata 10 gadus, dzīva – vismaz 20. Mirstot cilvēka organisms aiziet bojā pakāpeniski un orgāni noteikti cieš šajā procesā. Atjaunojot asinsriti, tie atkal atgūst funkcijas spējas. Pārī donors – recipients praktiski nekad nav ģimeniskās saderības, tie ir kopā, tikai pamatojoties uz izmeklējumiem. Dzīva cilvēka orgāns var nebūt radniecīgs, tomēr tas tiek piemeklēts, nebaidoties no pulksteņa skrējiena, izvēloties labāko variantu. Lielākoties transplantācija notiek ģimenes locekļu starpā, blakus paaudžu ietvaros.

– Kas drīkst pieņemt lēmumu par miruša cilvēka orgānu izņemšanu – ārstējošais ārsts, reanimatologs?

– Ārstējošais ārsts konstatē nāvi, bet lēmumu par izņemšanu pieņem tikai sertificēts transplantologs.

– Kā viņš uzzina par potenciālo donoru? Kolēģi ir ieinteresēti ziņot?

– Ir skaidri zināms, par kādām situācijām jāinformē transplantācijas koordinācijas dienests vai ārsts Sergejs Truškovs (BaltTransplant Latvijas nodaļas vadītājs). Mūsu speciālistiem jāizvērtē situācija un jāizlemj tālākās darbības taktika. Viens gan ir skaidrs: transplantologs nedrīkst iejaukties ārstēšanas un arī nāves konstatācijas procesā! Viņš nedrīkst tur maisīties apkārt. Tikai tad, kad nāves fakts ir apstiprināts, drīkst parādīties transplantologs. Tad ir laiks viņa darbībai.

– Vai jūs prasāt atļauju tuviniekiem?

– Latvijas likumdošana saka, ka katrs cilvēks savā dzīves laikā var izdarīt atzīmi Latvijas Iedzīvotāju reģistrā (IeR), ka aizliedz vai atļauj izmantot savus orgānus pārstādīšanai.

– Šādu ierakstu nav daudz.

– Nav. Tātad cilvēki īpaši nesatraucas par to, kas notiks ar viņa ķermeni pēc nāves. Uzzinot potenciālā donora uzvārdu un personas kodu, ieejam IeR un pārbaudām, vai ir kāda atzīme. Tas ir jādara obligāti. Ja neizdodas identificēt konkrētā cilvēka personību, skaidrs, ka nekādā gadījumā tam nepieskarsimies, jo nezinām viņa gribu. Iedomājieties – nepareizas garumzīmes dēļ esam kļūdījušies ar uzvārdu un pat zaudējuši donoru! Ja to pārkāpj – krimināllieta! Piederīgajiem vēl ir tiesības rakstīt ārstniecības iestādei iesniegumu, ka aizgājējs nav noformējis savu nostāju reģistrā, taču ir zināms, ka viņš bijis kategoriski pret savu orgānu izmantošanu transplantācijai. Mēs to respektējam. Iedomājieties, situāciju: rajona slimnīca... Pēkšņi ierodas pieci sveši cilvēki baltos halātos, līdzi nesot kaut kādas instrumentu kastes un konteinerus, intensīvi darbojas reanimācijā. Kaut kas nav labi. Piederīgie to redz un zina, ka tobrīd tur iet bojā viņu tuvinieks... Vienā mirklī var izplatīties ļoti neprecīza informācija, tenkas. Tāpēc, ja vien pastāv iespēja, mēs vienmēr runājam ar tuviniekiem.