Diemžēl, papētot apkārtējos, mēs visbiežāk pamanām cilvēkos ļaunumu, depresiju, cilvēks ir neapmierināts ar esošo dzīvi, un viņa dvēselē valda tukšums, jo nav vērtību izjūtas. Ar ko tas ir saistīts?
Uz šo jautājumu Gorod.lv devās meklēt atbildi pie priestera Andra Ševela.
„Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar dzīves jēgu. Daudzi no mums neaizdomājas, kāpēc mēs dzīvojam. Ja pilsētas ielās pajautāt cilvēkiem uz kurieni viņi dodas, tad lielākā daļa atbildēs: uz veikalu, darbu, skolu, ciemos. Maz kas atbildēs, es nezinu kur eju. Par tādiem cilvēkiem noteikti var padomāt, ka viņi ir pazuduši sabiedrībā un pārdzīvo ļoti dziļas emocijas.
Ja gājējus pajautāt par dzīves mērķiem, tad lielākā daļa atbildēs: „Es nezinu!”. Tas noteikti ir smags jautājums un mūsdienu cilvēkam, kuram apkārt ikdienā notiek vairāki notikumi nav laika aizdomāties par tik nopietnām lietām. Atbilde uz šo jautājumu ir atslēga no durvīm, aiz kurām slēpjas dzīve bez depresijas, ļaunuma, skaudības un tukšuma dvēselē... Ja cilvēkam nav izvirzīti svarīgākie dzīves mērķi, tad viņš nezina kā dzīvot un ikdiena pārvēršas haosā.
Svētajos rakstos ir teikts, ka jābūt līdzsvaram starp cilvēka ķermeni un dvēseli. Šeit iet runa par materiālo un garīgo dzīvi. Šodien ir daudz materiāli nodrošināto cilvēku, kuri izjūt tukšumu dvēselē. Dvēseles tukšums ir saistīts ar pārdzīvojumiem. Cilvēkus nepriecē labs darbs, ģimene, jo viņiem nav garīgo vērtību. Ja cilvēks dzīvo tikai materiālo labumu dēļ, tad viņš saprot, ka dzīve ir īsa un visu, ko daudziem gadiem ir krājis nevar aiznest līdzi. Ar katru dienu cilvēks tuvojas nāvei, tāpēc viņam obligāti jāatbild uz jautājumu: Kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Ja dzīvē nav noteiktu mērķu, tad tai nav nekādas jēgas.
Vienīgais, kurš mūs spēs izglābt no bezjēdzības ir Jēzus Kristus, kurš caur nāvi un augšāmcelšanos parādīja cilvēka īsto dzīves jēgu. Ticība sniedz cilvēkam sapratni, ka dzīve ar nāvi nebeidzas, jo sākas mūžība. Tāpēc veltītais laiks šajā dzīvē jāizmanto lietderīgi, tādā veidā cilvēks sapratīs, ka mūžība ir dzīve Mīlestībā. Tas nozīmē, ka cilvēkam uz Zemes jādzīvo mīlot tuvākos un Dievu, tikai tad cilvēks varēs pāriet no dzīves mūžībā.