Var saprast cilvēku bažas par gaidāmo pāreju uz eiro. Īpaši vecākā paaudze ir saskārusies ar naudas reformām kara un padomju laikā, pēc kurām dzīves līmenis ne tikai neuzlabojās vai nemainījās, bet pat pasliktinājās.
Cilvēki no rīta pamodās desmit reižu nabagāki, bez uzkrājumiem un ar nekam nederīgu naudu, par kuru veikalā nevarēja gandrīz neko nopirkt. Taču šoreiz, kad runājam par pāreju no lata uz eiro, naudas reformas nebūs. Nekur nepazudīs uzkrājumi, savukārt algas un pensijas, lai arī mainīsies naudaszīmes, paliks ar iepriekšējo pirktspēju. Ikdienas līmenī viena valūta (lats) vienkārši tiks aizstāta ar citu, vēl drošāku (eiro).
Lai saprastu Latvijas iedzīvotāju teju ģenētiskā līmenī iepotēto piesardzību pret izmaiņām naudas sistēmā, ieskatīsimies vēsturē ar tautsaimniecības un naudas vēsturei veltītā pētījumu apkopojuma "Latvijas Bankai XC (90)" palīdzību.
Pagājušajā gadsimtā Latvijas teritorijā ir cirkulējušas daudzas valūtas - sākot ar cariskās Krievijas naudu līdz pat atjaunotās Latvijas latam. Okupācijas varas ir izmantojušas naudu, lai izlaupītu Latviju, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki ir piesardzīgi pret svešu naudu.
Reālus piemērus min vēsturnieks Gatis Krūmiņš - pēc padomju karaspēka ienākšanas 1940. gada 17. jūnijā lata kurss attiecībā pret padomju rubli tika noteikts 1:1, kas neatbilda šo valūtu pirktspēju attiecībai. Latvijā preču nominālās cenas bija būtiski zemākas nekā PSRS, un, nosakot abu valūtu vienlīdzīgumu, jaunais režīms deva iespēju valsts darbiniekiem un militārpersonām daudz un lēti iepirkties. Veikalu plaukti tika "izslaucīti", preces izvestas uz Austrumiem un Latvijas iedzīvotāji iepazina deficītu un rindas pie veikaliem.
Pēc kara Latvija kopā ar pārējo PSRS piedzīvoja trīs naudas reformas, un viena no tām smagi skāra iedzīvotājus.
1947. gada nogalē tika īstenota negaidīta naudas reformu ar mērķi samazināt apgrozībā esošo naudas daudzumu. Apgrozībā esošā papīra nauda pret jaunā parauga naudu tika mainīta attiecībā 10:1, apgrozībā esošās monētas nezaudēja savu vērtību, bet iedzīvotāju noguldījumi tika pārvērtēti diferencēti (līdz 3000 rubļu - attiecībā 1:1; 3000-10 000 rubļu - attiecībā 3:2; vairāk par 10 000 rubļu - attiecībā 2:1). Naudas reforma atjaunoja naudas segumu un normālas funkcijas, tomēr tā notika uz iedzīvotāju rēķina, tādējādi būtībā tā bija konfiscējoša reforma. Iedzīvotāji kopumā zaudēja 15.9 miljonus rubļu, kas bija 18% no Latvijas privātpersonu noguldītās summas.
Nākamā naudas reforma notika 1961. gadā - tās gaitā mainīja vecos rubļus pret jauniem pēc kursa 10:1. Atšķirībā no citām padomju režīma naudas reformām, iedzīvotāji tiešus zaudējumus necieta. Par gaidāmo reformu tika laikus paziņots, un iedzīvotāji pastiprināti iepirkās tikai dažas dienas. Tomēr vienlaikus ar naudas maiņu notika rubļa devalvācija.
PSRS norieta laikā - 1991. gada janvārī - padomju valdība pēkšņi paziņoja, ka vecā tipa 50 un 100 rubļu banknotes vairs nebūs derīgas, un ierobežoja piekļuvi noguldījumiem bankās. Tā padomju amatpersonas mēģināja cīnīties ar to, ka naudas bija sadrukāts par daudz. Pamatā šie pasākumi bija iecerēti kā konfiscējoša naudas reforma, jo naudas zīmju apmaiņai tika noteikti būtiski ierobežojumi. Taču PSRS vadībai pietrūka politiskas drosmes būtiski samazināt iedzīvotāju uzkrājumus, un šī naudas reforma nedeva nekādus pozitīvus rezultātus, tikai vairoja iedzīvotāju neuzticību PSRS valūtai. Ekonomiski nepamatota naudas emisija turpinājās, savukārt Baltijas republikas sāka priekšdarbus savu valūtu ieviešanai.
Pēc tam sekoja vēl neatkarīgās Latvijas naudas reformas: vispirms PSRS rublis tika nomainīts ar Latvijas rubli, kam sekoja lata atjaunošana. Ņemot vērā PSRS rubļa hiperinflāciju – cenas pēc to brīvlaišanas 1991.-1992. gadā pieauga 28 reizes (Latvijā inflācija 1991. gadā bija 172%, bet 1992. gadā - 951%) un iedzīvotāju iekrātie rubļi dramatiski zaudēja vērtību – cilvēkiem arī šīs naudas maiņas iegūlušās atmiņā kā zaudējumus nesošas.
Pārlūkojot šo pieredzi, kļūst skaidrs vismaz viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc Latvijā stabila, uzticama valūta tiek uzskatīta teju par būtisku valstiskās identitātes elementu. Tāpēc arī saprotams, kāpēc cilvēki ar aizdomām vērtē iecerēto Latvijas pievienošanos eiro zonai un lata nomaiņu ar eiro.
Un šādā brīdī ir ļoti būtiski atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu - vai šoreiz viss būs citādi un cilvēkus neapkrāps? Atbilde ir jā, un to pierāda ne tikai tas, ka neatrodamies kādas okupācijas varas pakļautībā, bet arī līdzšinējā eiro ieviešanas pieredze citās valstīs.
Cilvēki jaunajās eiro zonas valstīs ar nostaļģiju atceras savu naudu un saka, ka nedaudz kāpušas cenas, taču neviens nav sūdzējies, ka būtu pazaudējis iekrājumus, neviens nav sajuties aplaupīts.
Nepamatotas ir bažas, ka cenas veikalos mainīs pēc viena kursa, bet atalgojumu konvertēs pēc cita. Kurss būs vienots (1 eiro=0.702804 lati, 1 lats=1.42 eiro), to izmantos cenu, algu, pensiju, uzkrājumu pārrēķināšanai, turklāt bankas to pusgadu darīs pēc vienota maiņas kursa, nevis kā tagad valūtas maiņas punktos, kad eiro pirkšanas un pārdošanas cena atšķiras. Tas nodrošinās to, ka uz valūtas konvertāciju pārejas posmā neviens neiedzīvosies.
Visi lati, kas cilvēkiem ir mājās vai bankā, tiks apmainīti. Neviens lats netiks pazaudēts, ja vien to grāmatā vai matracī nebūs piemirsis pats īpašnieks. Kaut gan arī tas būs labojams - Latvijas Bankā latus pret eiro varēs apmainīt neierobežoti ilgu laiku.
Jānis Silakalns, Latvijas Bankas komunikācijas speciālists
Edgars: Tur jau tā lieta,ka nevajag,lai būtu citādi! Vajag,reiz iestājāmies ES,tieši tāpat kā citās ES valstīs! Ne tikai eiro,bet arī samazinātu PVN pārtikai,neapliekamo minimumu vismaz iztikas minimuma apmērā,obligāto veselības apdrošināšanu u.t.t.Nav taču šaubu,ka pat iztikas minimumu vajag atbilstošu nevis 1991.,bet gan 2013.gadam! Neko nemainīsim,tikai ieviesīsim eiro? Brauksim vēl biežāk uz Polijas pierobežas veikaliem? Atstājot savu naudu Polijā,sildīsim Polijas,nevis Latvijas ekonomiku? Un,kas attiecas uz tikai nelielo cenu kāpumu,tad diez vai Valgas iedzīvotāji pēc eiro ieviešanas apgrūtinātu sevi ar iepirkšanos Valkā,ja cenu pieaugums būtu niecīgs! Tā kā vispirms ir jāsamazina viena no pasaulē pašām augstākajām PVN likmēm pārtikai un vismaz jāpārskata šis "Traģikomiskais iztikas minimums,no kā (ne)pārtiek Latvijas iedzīvotāji,lai arī Latvijā varētu ieviest eiro!Vēl jo vairāk tāpēc,ka samazināt PVN likmi pārtikai jau gadiem ilgi pieprasa ne tikai patērētāji,bet arī pārtikas ražotāji-zemnieki un tirgotāji.Latvijas pārtikai ir jābūt konkurētspējīgai! Ir jāņem vērā,ka izdevumi pārtikai ir vienlaikus lauksaimniecības produktu ražotāju,Latvijas lauku iedzīvotāju ienākumu avots.Ja samazinās šie izdevumi (arī nedaudz),samazinās lauku cilvēku ienākumi un notiek tālāka noslāņošanās par labu pilsētām un par slikt
u laukiem.Latvija nav bagātā Dānija,bet PVN pārtikai Latvijā ir otrs augstākais-tūlīt pat aiz Dšnijas! "Lai arī pēckrīzes'periodā atsevišķi rādītāji liecina par relatīvās nabadzības samazināšanos,kā lasām Labklājības ministyrijas sagatavotajā Nacionālajā sociālajā ziņojumā,krīzes ietekmē ir pieaudzis nabadzības "dziļums"un iedzīvotāji aizvien biežāk nespēj norēķinātiews par dažādām precēm un pakalpojumiem".Tāpēc pat neliels cenu kāpums pēc eiro ieviešanas,var būt sāpīgi izjūtams! Sekojot tiem pašiem Māstrihtas kritērijiem,arī PVN likmi pārtikai ir nepieciešams vēl pirms eiro ieviešanas noteikt 6% apmērā,kā Māstrihtā(Nīderlandē),Briselē(Beļģijā)un Lisabonā (Portugālē)! Jo eiro nav burvju nūjiņa,bet tikai maksāšanas līdzeklis,kā teicis ir premjers.Eiro viens pats labklājību Latvijā nenodrošinās.Eiro nav arī nekāda panaceja,kā teicis ir Latvijas bankas prezidents!
Skat.Eiro ieviešana dzīvi Igaunijā padarījusi vēl dārgāku",Magda Riekstiņa,Diena.lv,2012.gada 25.jūnijs 07:18 www.diena.lv/latvija/zinas/eiro-ieviesana-dzivi-igaunija-padarijusi-vel-dargaku-13954282?cp=1#comments
Pēc Eurostat datiem cenas Igaunijā 2011.gadā (eiro ieviešanas gads) pieauga: pārtikai par 9,5%,enerģijai-par 8,5%.