Liekas jocīgi aizdomāties par šo jautājumu, kad valsts izvēlējusies vecu kapitālistisko attīstības ceļu. It kā progresīvā sociālistiskā iekārta mums nederētu. Tas nozīmē, ka izpildītāji vai paši ļaudis nav tam gatavi.
Komunistiskajā paradīzē tautai bija pietiekami daudz naudas, bet trūka preču. Savukārt kapitālistiskajā iekārtā viss bija otrādi – naudas nebija, bet preču bija daudz. Kā lai atrodam zelta vidusceļu, lai „avis būtu veselas un vilki paēduši”.
Latvijā mainījās iekārta. Mainījās ideoloģija. Cilvēki ir nosacīti brīvi pelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus un attīstīt biznesu. Valstij pat bija iedalīts starta kapitāls, kurš nezin kur tika pazaudēts un tā arī netika atrasts (G-24). Šobrīd Daugavpils un Latgales ļaudis nav tik bagāti, lai atjaunotu valsts sagrautu padomju laika rūpniecību un lauksaimniecību. Tas bija vandalisma akts pret savu valsti, par kuru starp citu neviens netika sodīts. Bet Daugavpils tādēļ kļuva par nepelnošu, bet dotāciju saņemošo pilsētu. Bagāta Eiropas Savienība palīdz attīstīt Latvijas infrastruktūru, tomēr šo palīdzību ne visi reģioni izmantoja prātīgi, tas pats attiecas arī uz valsti. Šajā ziņā Daugavpils pilsētas vadība nav attaisnojusi pilsētnieku cerības. Iemeslu ir daudz, slavas dziesmu ir daudz, bet viss bezjēdzīgi. Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc pilsētnieki spiesti pamest Daugavpili, Latgali, Latviju?
Jāsaka liels paldies tiem, kuri aizbraukuši labākās dzīves meklējumos uz ES valstīm un sūta naudu saviem radiniekiem Latvijā, lai viņi varētu izdzīvot (nevis dzīvot). Jānovērtē Krievijas Federācijas palīdzība, kura atbalsta KF pilsoņus Latvijā un maksā pensijas. Bet valdība nesaprot, ka šie līdzekļi aiziet valsts iekšējai attīstībai, tāpat kā visās valstīs, kurās saimnieko prātīgi. Pat Ķīna 2013.gadā nolēmusi pievērst uzmanību iekšējā tirgus attīstībai. Viņi saprata, bet ne mēs. Pie mums aizliedz saņemt nopelnīto Krievijas pensiju un nopelnīto Latvijas pensiju. Slavē Sudrabas kundzi, sauc viņu par gudru sievieti šajā jautājumā, tomēr arī viņa nesaprot Latvijas iekšējā tirgus attīstību. Tādēļ valstī ir divas problēmas: lejā ir tumsas valstība, augšā – valdība. Kā lai bagātie cilvēki izvairās no šīm problēmām, lai ne tikai pelnītu, bet arī domātu par savas tautas dzīves kvalitāti?
Problēmas risinājums varētu kļūt likums par pašvaldībām, kurā pašvaldībām tiek aizliegts ieguldīt līdzekļus uzņēmumu attīstībā, kas nodrošinātu ienākumus valsts kasē. Būtu ne tikai nodokļu iekasēšana, bet arī reālā peļņa no ieguldītajiem līdzekļiem. Vai arī likums aizliedz būt bagātam? Ventspils mēra piemērs apliecina, ka pilsēta nedrīkst būt bagāta un skaista, un cilvēki – apmierināti. Bet kā tad ir ar kapitālismu valstī, ja pēc būtības mēs turpinām dzīvot saskaņā ar padomju laika likumiem? Tomēr starpība ir: tolaik cilvēki bija nodarbināti rūpnīcās vai lauksaimniecībā (izņemot liekēžus), bet bija problemātiski izbraukt uz ārzemēm. Tagad liekēžu nav, ko gribi, to dari, robežas ir atvērtas. Tas ir labi vai slikti? Visiem zināms, ka cilvēki brauc prom, lai izdzīvotu. Kā tas ietekmē valdību? Vai arī darbojas Staļina princips – „nav cilvēka, nav problēmas”? Sāpīgi ir tas, ka valsti pamet darbspējīgi cilvēki, bet paliek pensionāri un nedarbspējīgi cilvēki. Daugavpils problēma saistīta ar to, ka no 1275.gada līdz 1990.gadam kapsētu teritorija bija neliela, bet no 1990.gada līdz 2012.gadam šī teritorija tika vairākās reizēs paplašināta, neskatoties uz mazāku iedzīvotāju skaitu. Vai tas neapliecina to, ko skandina valdība: mēs dzīvojam labāk? Priecājies, tauta, un turpini balsot par latviešu valdību un nacionālām partijām.
Viņu izvēlētais „Latvijas ceļš” palīdzēja valstij tikt pie sapņu mērķa. Šajā laikā piespieda visus apgūt latviešu valodu. Tā bija zīme no augšas. Ar šo ieroci atlaida visus speciālistus, kuri ne visai labi pārvaldīja latviešu valodu, nomainot viņus pret valsts pārvaldes „virējiem”. Līdz ar to Latvija pierādīja, ka ikviens var vadīt valsti.
Protams, mēs Baltijā cerējām uz amerikāņu „Maršala plānu”, kas atjaunos Latviju, kā pēckara Eiropu, tomēr kļūdījāmies. Tikai Somija palīdzēja Igaunijas attīstībā. Savukārt Zviedrijai bija jāpalīdz Latvijai, jo tur trimdā ilgu laiku pavadīja Latvijas valdība. Bet tas nenotika. Tādēļ jāņem kredīts, jāatdod tas un atkal jāaizņemas nauda. To sauc par parādu bedri, bet kuru tajā jāieliek, tauta izlems vēlēšanās.
Daugavpils krievu kopienas valdes priekšsēdētājs Pāvels Laškovs
Laškova kungs savā rakstiņā aizmirst pieminēt, ka paši vietējie Latgales ļaudis pirms 20 gadiem arī sagrāva to rūpniecību un kolhozus, ne jau marsiešu atombumba uzkrita Daugavpilij...tā ka "kājas problēmām aug" no pašiem vien...