Pagājušajā nedēļā uzvirmojušais skandāls ap labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) izteikumiem žurnālāPlayboy par Latvijas pensiju sistēmu kārtējo reizi pierādīja, cik šizofrēniskā un dīvainā pasaulē dzīvojam. No vienas puses, prasām, lai politiķi ir godīgi, nemelo un saka vienīgi patiesību.
Bet tad, kad politiķi patiešām ir godīgi un saka patiesību tieši acīs, mēs sašūtam, esam gatavi viņus sist krustā un pieprasām tūlītēju demisiju. Jo būsim godīgi - Viņķele tajā intervijā nepateica neko nepatiesu un ne par vienu neņirgājās. Viņa tikai objektīvi noraksturoja esošo situāciju, izskaidrojot, ka valstij naudas pensiju izmaksām ir tieši tik daudz, cik tās ir, diemžēl liela daļa mūsdienu pensionāru nav veikuši iemaksas šodienas pensiju sistēmā un viņus par savu nopelnīto naudu uzturam mēs - šeit un tagad strādājošie nodokļu maksātāji. Protams, var diskutēt par to, vai ministrei atsevišķas frāzes nevajadzēja pateikt skaidrāk, un runāt par to, ka politiķim vienmēr jārēķinās, ka mediji atsevišķus teikumus var izraut no konteksta, taču būtību tas nemaina. Tā ir objektīva patiesība, visi šo situāciju ir pieņēmuši (līdz šim domāju, ka arī izpratuši), un neviens par to nesūdzas - nav kaut kā dzirdēti publiski aicinājumi pārtraukt pensiju izmaksu.
Būtiski arī tas, ka Viņķeles izteikumi sākuši ļoti svarīgu diskusiju - par nodokļu nomaksu kā tādu. Domāju, ikvienam ir pilnīgi skaidrs, ka valsts iespēja maksāt pensijas ir tieši saistīta ar nodokļu maksāšanu. Par to neviens nestrīdas. Valstij nav nekādas kaut kur paslēptas mistiskas naudas lādes, un katrs pensijās izmaksātais lats nāk no strādājošo maciņiem.
Un rūgtā patiesība ir tāda, ka ikviens, kurš veikalā nopērk preci bez čeka vai saņem aplokšņu algu, pats personīgi apzog budžetu un tādējādi arī pensionārus. Tieši pats personīgi, nevis kaut kādi mītiski oligarhi vai valsts izzadzēji. Turklāt matemātika ir vienkārša - ja cilvēks realitātē uz rokas saņem 545 latus (ekvivalents 800 latiem uz papīra), bet ir noformēts, ka strādā par 200 latu lielu minimālo algu, tad mēnesī viņš šādā veidā nozog teju 200 latu. Tas ir vairāk nekā viena vidējā pensija ik mēnesi, teju trīspadsmit pensiju gadā. Protams, protams, es šeit nedaudz pārspīlēju, ne visa aplokšņu algu saņēmēju nozagtā nauda aizietu pensijās, taču situāciju visā tās šizofrēniskumā tas parāda lieliski. Tāpēc varbūt šodien strādājošajiem labāk nevis ārdīties par Viņķeles pateikto patiesību, bet sākt maksāt nodokļus. Savukārt senioriem - nevis pieprasīt no ministres atvainošanos par patiesības nosaukšanu vārdā, bet mudināt bērnus un mazbērnus atteikties no aplokšņu algām, atkal un atkal atgādinot, ka viņi šādā veidā apzog nevis abstraktu valsti, bet paši savus vecākus.
Politiķiem, lai par viņiem varētu sākt domāt kā par augstas raudzes sava darba veicējiem, ir jābūt tik gudriem, lai spētu reizē gan pateikt patiesību, gan arī nevienu neapvainot. Citiem vārdiem izsakoties, politiķiem ir jābūt gudriem diplomātiem. Vīņķele nav ne gudra, ne diplomāte, un tātad ši viņas raudze ir, maigi izsakoties, zemā līmenī. Diemžēl.