Mans sarunas biedrs ir kaislīgs kolekcionārs, kurš pastāstīja par vienu no aizraujošākajiem hobijiem – mantu meklēšanu ar metālmeklētāja palīdzību. Neskatoties uz to, ka sabiedrībā pret šādiem cilvēkiem attiecas neviennozīmīgi, viņiem bieži vien rodas iespēja pieskarties vēsturei un atšifrēt kādu senu noslēpumu...
– Kopš bērnības meklēju apslēpto mantu, cik atceros, mani vienmēr interesēja tās meklēšana. Pieaugot radās citas prioritātes, taču kādā jaukā dienā kaut kas galvā noklikšķināja un es sapratu, ka tiešām vēlos atrast apslēpto mantu. Diemžēl mans bērnības sapnis pagaidām nav piepildījies.
– Cik ilgi „draudzējaties” ar metālmeklētāju?
– Šim hobijam pievērsos pirms 5 gadiem.
– Jūsu acīs tas ir aizraujošs hobijs, taču valsts attieksme pret to ir negatīva, tā cenšas ierobežot šo darbības veidu ar dažādiem likumiem un normatīviem aktiem.
– Šāda veida likumi tiek pieņemti regulāri un to mērķis ir panākt, lai neviens neko nemeklētu, neraktu utt. Valsts cenšas izbeigt šo darbības veidu, baidoties, ka kāds atradīs vērtīgu apslēpto mantu.
– Likumi kļūst stingrāki?
– Tieši tā. Pērn tika pieņemts kārtējais likums. Metālmeklētāju izmantotājiem nav tiesību to izmantot 500 m rādiusā no arhitektūras pieminekļa. Kādu laiku piedalījos ar kara darbībām saistītajos izrakumos, bet pēc tam atteicos, jo likums par ieroču apriti ir stingrs. Tas ir bīstami.
– Šos ierobežojums uzliek valsts, vai apslēptās mantas meklētājiem ir arī savi nerakstīti likumi?
– Protams. Pirmkārt, mēs neaiztiekam vecus apbedījumus, kapsētas. Ja procesā saprotam, ka tā ir apbedīšanas vieta, uzreiz ejam prom.
– Kas liecina, ka atrodaties šāda veida teritorijā?
– Dažādas vecas rotas, zvaniņi, personīgas mantas, kuras darinātas, piemēram, bronzas laikmetā.
– Cik man zināms, pastāv tāds jēdziens kā „melnais arheologs”. Kā jūs varētu to komentēt?
– Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs uzskatam par „melno”. Tas ir cilvēks, kuram nav nekādu principu. Šādam cilvēkam likuma ierobežojumi nepastāv. Starp citu, mūsu forumā ir cilvēks, kurš atrada fibulu. Kopumā pasaulē ir divas fibulas, viena no tām atrodas Norvēģijā, otrā – Latvijā. Sākumā viņš nebija lietas kursā un pieteica to izsolei, vēlāk uzdāvināja to muzejam. Tādēļ katram pašam jāspriež, kas ir „melnais apslēptās mantas meklētājs” un kas nav...
– Meklējumos dodaties viens pats vai Jums ir domubiedri?
– Parasti meklētāji darbojas komandā, jo vairāki pasākumi prasa līdzekļu ieguldījumus. Es darbojos komandā.
– Kāda veida ieguldījumi ir nepieciešami?
– Galvenokārt finansiālie.
– Kā var noteikt, kur jārok? Vai ir zināmas kādas noteiktas vietas?
– Rūpīgi jāizpēta kartes. Ziemā parasti ar to arī nodarbojamies. Labas kartes ir ap 100 gadiem vecas, tās jāsalīdzina ar mūsdienu kartēm. Ja mūsdienās kādā vietā aug mežs, pirms 100 gadiem tā, iespējams, nebija. Visa informācija rūpīgi jāpārbauda, un parasti labākie palīgi šajā ziņā ir vietējie iedzīvotāji.
– Tas ir, pirms rakšanas jāizdara ļoti daudz, jāizpēta kartes, jāpārbauda informācija?
– Nepieciešams gan laiks, gan nauda, jo labas kartes maskā visai dārgi.
– Kas Jūs interesē visvairāk?
– Monētas. Katrs cilvēks dzīves laikā zaudē vismaz vienu monētu. Vecās mājās var atrast ļoti interesantu sīknaudu.
– Kā metālmeklētājs saprot, ka ir atradis ko vērtīgu?
– Godīgi? Ir mantas, kuras cilvēks vēlas atrast, turklāt jāsaprot, ka viss šajā pasaulē ir nosacīti vērtīgs, vara monēta var būt dārgāka par zelta monētu.
– Tātad ar šo hobiju var pelnīt?
– Tikai nododot metāllūžņus. Man ir paziņas, kuras pelna iztiku šādā veidā, nauda nav liela, bet var izdzīvot.
– Vai iesācējam vajadzēs ieguldīt lielu naudu?
– Un kā Jums šķiet? Metālmeklētājs maksā naudu, jāapmaksā degviela, tādēļ ar izrakumiem individuāli nenodarbojas.
– Tātad tas nav izdevīgi.
– Tas ir kā makšķerniekiem, ja paveiksies, mājās atgriezīsies ar lomu, ja neveiksies – tukšām rokām. Taču nezinu, kam jānotiek, lai es pamestu šo hobiju.
– Tiek ieguldīts daudz vairāk, nekā atrasts.
– Jā, tāpēc tas ir hobijs.
– Droši vien, Jums ir kāds sapnis? Ko Jūs vēlētos atrast?
– Mans sapnis nav saistīts ar atradumu. Ļoti gribētos, lai kopā ar mums strādātu arheologi, jo tas ir viņu uzdevums, es varētu darboties kā brīvprātīgais. Pret mums sāktu izturēties labāk.
– Vai pietrūkst likumīgu pārstāvju atbalsta?
– Mēs daudz strādājam un meklējam mantas, kurām ir ne tikai materiālā, bet arī vēsturiskā vērtība, bet pretī saņemam tikai ierobežojumus. Būtu labi, ja tiktu izsniegta licence, kura ļautu izmantot metālmeklētāju, esmu gatavs maksāt par tās saņemšanu, godīgi meklētāji justos mierīgāk.
Pateicoties šādiem entuziastiem, kuri velta laiku, pūles, iegulda līdzekļus savā hobijā, tiek papildinātas muzeju kolekcijas. Nejaušas, bet apbrīnojamas mantas veido vēsturi un palīdz atklāt dažādus noslēpumus.