Otrdien, 25.martā, Daugavpilī pie Piemiņas akmens „Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” bija pulcējušies daudzi pilsētnieki.
Saskaņā ar tradīciju dažāda vecuma pilsētnieki piedalījās nelielajā gājienā no Vienības skvēra līdz A.Pumpura skvēram, kurā Atceres brīdī tika pieminēti 65 gadus veci notikumi – desmitiem tūkstošu valsts iedzīvotāju tika deportēti uz Sibīriju.
Atmiņās dalījās tie, kuri piedzīvojuma deportāciju. Daugavpils politiski represēto biedrības pārstāvji ar asarām acīs stāstīja par to, ka ģimenes ar maziem bērniem vagonos, kuri bija domāti lopu pārvadāšanai, sūtīja tālajā ceļojumā.
Biedrības locekļi nolika ziedus pie Piemiņas akmens, atzīmējot, ka šie baisie notikumi nekad nedrīkst atkārtoties.
Valsts ģimnāzijas 8.klašu skolēni pastāstīja portālam Gorod.lv, ka uz A.Pumpura skvēru ieradās, lai pagodinātu komunistiskā režīma upuru piemiņu. Pēc skolēnu domām, valsts vēsturi nepieciešams atcerēties, lai kļūdas netiktu atkārtotas un tiktu izdarīti secinājumi.
Vēlāk Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā notika ceļojošās izstādes „Sāpju un cerību ceļš” atklāšana. Muzeja vecākā speciāliste Ineta Kuļša pastāstīja portālam Gorod.lv, ka izstāde ir veltīta Latvijas iedzīvotāju 1941.gada 14.jūnija un 1949.gada 25.marta deportāciju atcerei.
Veidojot izstādi, muzeja darbinieki pievērsa uzmanību cilvēku – baiso notikumu aculiecinieku emocijām. Interesenti var apskatīt atmiņas, citātus no vēstulēm, fotogrāfijas no muzeja krājuma.
Viens no sešiem stendiem ir veltīts fotogrāfijām, kurās cilvēki redzami pirms deportācijas uz Sibīriju, tās laikā un pēc tam. Pēc muzeja darbinieku vārdiem, izstādē tiek akcentēts tieši emocionālais aspekts. Deportācija ietekmēja cilvēku likteņus, neatkarībā no viņu sociālā statusa, stāvokļa un reliģiskās piederības. Vienā no stendiem apskatāmas Meletija Kallistratova, Jāņa Volonta, Andreja Švirksta, Hermaņa Buka fotogrāfijas.
Pasākuma laikā Valsts ģimnāzijas skolēni lasīja represiju gados cietušā daugavpilieša Konstantīna Rozenberga dzeju.
Atgādināsim, ka 1949.gada 25.martā no Latvijas uz Sibīriju deportēja teju 43 000 iedzīvotāju, kuru vidū bija 13 500 ģimenes un vairāk nekā 10 000 bērnu.
No Daugavpils un apkārtnes tika deportētas 412 ģimenes jeb 1 468 cilvēki, tostarp 113 bērni vecumā līdz 7 gadiem.
