Astrofiziķiem pirmo reizi izdevies tiešā veidā saskatīt putekļu rašanos uzsprāgušas zvaigznes atliekās, vēsta informācija žurnālā "Astrophysical Journal Letters".
Šo atklājumu izdevies veikt, ar Čīles tuksnesī nesen uzbūvētās observatorijas ALMA palīdzību novērojot supernovu SN 1987A (attēlā), kas atrodas Lielajā Magelānā mākonī (Piena Ceļa satelītgalaktikā) -160 tūkstošu gaismas gadu attāluma no Zemes.
Uzliesmojums pēc zvaigznes sprādziena līdz mūsu planētai nonāca 1987. gadā, kas arī atspoguļojies supernovas nosaukumā. 1987A ir Zemei vistuvākais šāda tipa objekts, ko izdevies atklāt pēdējā laikā.
ALMA novērojumi notikuši milimetru un submilimetru diapazonā, un šajā spektrā var saskatīt daudz aukstākus debess ķermeņus nekā tie, kas redzami optiskajā un infrasarkanajā diapazonā.
Savukārt novērojumi infrasarkanajā diapazonā veikti 500 dienas pēc uzliesmojuma, un astrofiziķi atklājuši, ka silīcija dioksīda un oglekļa daļiņu supernovas atliekās ir nesalīdzināmi vairāk, nekā tika uzskatīts līdz šim.
Turklāt fotogrāfijā redzams, ka visi atklātie putekļi ir lokālas izcelsmes, bet nav sanesti no citām galaktikas daļām.
Kosmiskajiem putekļiem ir nozīmīga loma galaktiku evolūcijā - tie kalpo kā zvaigžņu "būvmateriāli", bet atšķirībā no gāzes (lielākoties ūdeņraža) nespēj nodrošināt to spīdēšanu.
Tajā pašā laikā akmens planētas gandrīz pilnībā sastāv no kosmiskajiem putekļiem, un par galveno šī materiāla rašanās avotu Visumā zinātnieki uzskata supernovu sprādzienus.
Tiesa, līdz pat šim laikam zinātniekiem nebija tiešu datu, kas apstiprinātu šo pieņēmumu, tāpēc supernovas 1987A novērojumi ir nozīmīgs solis astrofizikas mērījumos.