1991. gada barikāžu dalībnieku Latgales biedrība turpina aktivitātes 2

Tikšanās galvenais mērķis bija izveidot dokumentu ar priekšlikumiem, ko iesniegt Latvijas Republikas valdībai par sociālo un rehabilitācijas garantiju ieviešanu un nodrošināšanu barikāžu dalībniekiem no 2015. gada.

Apspriešanas gaitā izvērsās interesantas diskusijas, izskanēja dažādi viedokļi, daži visai emocionāli. Vērtīgus, organizatoriski nozīmīgus priekšlikumus izteica Preiļu novada domes izpilddirektors Vladimirs Ivanovs, kam ir liela pieredze darbā ar valsts institūcijām. Viņš ieteica apzināt barikāžu dalībnieku skaitu valstī, veikt korekcijas jau izstrādātajos priekšlikumos un konkretizēt prasības. Nākošā tikšanās paredzēta 2014.gada 18. janvārī.

Pārliecinoši, spilgti ar lepnuma pieskaņu par savu novadu Latgali prezentēja īstens Latgales patriots Staņislavs Gavars. Par lielu, patīkamu pārsteigumu klātesošajiem Staņislavs Gavars atklāja savu erudīciju Latvijas vēstures zināšanās. Viņš argumentēti apliecināja latgaliešu nopelnus Latvijas valsts tapšanā 1918. gadā, Latvijas izaugsmē brīvvalsts laikā, Atmodas periodā, barikāžu dienās, Baltijas ceļā, tautas mainifestācijā u.tt.

Staņislava Gavara uzstāšanos papildināja līdzpaņemtās filmas par Latgali. Kā dāvana mārupiešiem tika atstāta videofilma par katoļu svētnīcu- Aglonas baziliku.

Demonstrētas tika 2 filmas: slavenā kinorežisora Jāņa Streiča dēla Kristapa Steriča pēdējā uzņemtā filma „ Latgale atvērta sabiedrībai” , kā arī preilēniešu Jāņu Zarānu ( tēva un dēla) un režisores Agnese Gusanovas 2013. gada kopražojums- „Viena zeme-mūsu”, kas ar savu patiesumu un vienkāršību tikšanās dalībniekos izraisīja emocionālu atmiņu uzplaiksnījumu un neviltotu atzinību.

Applausi skanēja ilgi, dažam dalībniekam ritēja pa kādai sirsnības asarai.

Šai pasākumā pirmo publisko atzinību ieguva arī Latgales biedrības valdes priekšsēdētāja sarūpētais biedrības karogs- gan par krāsas izvēli, gan par pravietiskajiem, šodienai tik nepieciešamajiem atgādinājumiem ikvienam: „Gods un uzticība”.

Tā kā 23. novembris bija sēru diena, izpalika ieplānotie kopdziedāšanas pasākumi. Noslēgumā tikšanās dalībnieki apmeklēja Atmodas laika upura Preiļu novadnieka Robetra Mūrnieka atdusas vietu Mārupes kapos. Ar krāšņu pušķi no Preiļu novada domes un daudzkrāsainajām svecītēm no mārupiešiem un kopīgo lūgšanu šai pelēkajā dienā tika godināta Robera Mūrnieka piemiņa ar apņemšanos uzstādīt viņam jaunu kapa pieminekli.

Atceļā uz mājām Latgalieši atcerējās piedzīvoto atmodas laikā un barikāžu dienās, kad riskēt ar savu un tuvinieku dzīvību Latvijas neatkarības vārdā šķita pašsaprotami.
Atmodas aktīvistu nicināšana, pat publiskās „biedru tiesas” no vēl padomju varas pārstāvjiem īstenu patriotu dvēselīti neskāra, jo iekšējā pārliecība par sava ceļa pareizību bija stimuls optimismam.

Ļoti spilgtu emocionālu pārdzīvojumu izsauca barikāžu dalībnieka- toreiz 22 gadus jauna Preiļu miliča Jāņa Sparāna stāstījums. Viņš bijis gatavs atdot savu dzīvību tolaik. Kā aizkustinošu momentu Jānis minēja mātes sarūpēto krustiņu, ko viņa bija iešuvusi Jāņa apģērbā viņa aizsardzībai, kā arī to, ka māte lūgusi Dievu par viņu un Latviju.
Izrādās, ka Jānis tikai nesen ir uzzinājis, ka viņa fotoattēls pilnā augumā daiļo Barikāžu muzeja stendu.

Par saviem pārdzīvojumiem dodoties uz Rīgu, uz barikādēm stāstīja jaunaglonietis Ivars Pastars. Kā vissatraucošako brīdi viņš atcerējās, kad pie TV tika apmācīti, kā turēt dzīvo ķēdi, uzbrukuma gadījumā.

Savukārt aglonietis Aivars Strods atcerējās, ka viņam kā Aglonas ciema padomes deputātam, ievēlētam no Tautas frontes, bija uzticēts vēl eksistējošās Padomju Latvijas karogu pie Aglonas ciema padomes ēkas nomainīt pret sarkanbaltsarkano. Interesanti, ka ciema padomes vadība to nav uzdrošinājusies.
1991. gada barikāžu dalībnieku Latgales biedrība turpina savas aktivitātes.