"Ja runā par atsevišķiem Saeimas deputātiem, esmu sapratis - te ir darīšana ar nožēlojamiem cilvēkiem, kuriem nav savu spriedumu un lemšanas brīvības," tik skarbi pirmdienas laikrakstā Diena izsakās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs.
- Kas šobrīd notiek ar Reformu partiju?
- Reformu partijas situācija ir pietiekami sarežģīta, tai pašā laikā tā nav bezcerīga. Tas, ka apkārt lidinās dažādi maitasputni, ir normāli. Tā konkurentiem ir jādara. Ne nu tik vienkārši nobeigsimies... Pašvaldību vēlēšanās startējām ar pirmajai reizei apmierinošu rezultātu, atsevišķās vietās, protams, gribējās, lai būtu labāk. Tomēr nekāda traģēdija nav notikusi.
- Vai esat optimistisks par partijas izredzēm?
- Esmu droši vien piesardzīgs optimists, bet tas nenozīmē, ka es sagaidu, ka 13. datumā, kad ir paredzēts partijas kongress, pēkšņi iestāsies kaut kāda gaišā nākotne. Tas tā nebūs, jo tas ir process.
- Ir ziņas par tīrīšanu partijā.
- Reformu partijas problēma ir tā, ka mēs ātri uzņēmām ap 3000 biedru jau pirms Saeimas vēlēšanām. Nu kā tu cilvēkiem teiksi nē? Tādu tiesību man nav, ja cilvēki grib iestāties un pieteikties, partija ir atvērta organizācija. Tagad mums kā partijas organizācijai ir būtiski saprast, kāds ir patiesais biedru sastāvs, nevis dzīvot ar 3000 biedriem, kuri nekad nesavācas un neparādās.
- Kā jūtaties valdībā - kā tāds vientuļais bruņinieks vai vienotas komandas spēlētājs?
- Mana situācija ir nedaudz unikāla. Ir normāla frontes līnija starp koalīciju un opozīciju Saeimā, bet man šeit ir vēl viena frontes līnija. Man opozīcijā ir Pašvaldību savienība, Lielo pilsētu asociācija, Rīgas dome, vēl citas lielās pilsētas. Tāpēc ka tās ir opozīcijas spēka kontrolētas organizācijas. Otrā frontes pusē esmu es un ministrija. Kabinetā sadarbība starp ministriem ir normālā līmenī. Katrā ziņā kā vientuļais bruņinieks es nejūtos. Es gan saprotu, no kurienes tas varētu būt radies... Tādā ziņā mans darbs varētu būt ekstrasarežģīts, bet es par to nesūdzos. Es mēģinu izdarīt tajā situācijā labāko, ko var izdarīt, atrast kompromisus, par ko var vienoties, bet nav jābrīnās, ka pat par labām lietām teiks - nē, nu doma jau laba, tikai tas izpildījums.
- Dzirdēju sakām, ka Sprūdžs ir tāds ministrs, par kuru krieviski var teikt tā - «pamatrosjil i brosil».
- Par kuru jautājumu te ir runa?
- Doma tāda, ka jūs esat nācis ar skaļu reformu pieteikumu, bet gandrīz neviena no tām nav novesta līdz galam.
- Tā ir demagoģija. Ja sāktu skatīt, es tādas lietas neredzu. Protams, ir ministrs, kurš nav vienpersonisks valsts vadītājs. Ministra kabinetā esmu virzījis savas lietas. Tik tālu es tās kontrolēju. Tajā brīdī, kad, piemēram, pašvaldību referenduma likums nonāk Saeimā, manas iespaidošanas iespējas sarūk. Tas nenozīmē, ka tās ir nulle, bet tās sarūk. Tajā brīdī lietas apstājas, iesprūst, bet daudzas arī atgriežas pie sākotnējās redakcijas. Tas pats vietējo pašvaldību referenduma likums. Ņemas, ņemas, nu jau kāds gads ir pagājis. Beigās redakcija, kas iet uz otro lasījumu un ko galu galā visi atbalstīs, ir tā, kuru iesniedzu sākumā.
- Arī referendums par detaļplānojumu? Pret to ir iebildumi no pašvaldību puses.
- Saprotu, ka koalīcija to atbalstīs. Bet atkal - tā nav mana kontrole. Tas šajā brīdī ir nonācis Saeimā likumdevējam lemšanai. Tas, protams, izpildvaras iniciatīvu var gan mainīt, gan kā citādi grozīt.
- Tā ir tā pati koalīcija, kas ir valdībā. Nevajadzētu būt, ka vienas politikas tiek nospriestas valdībā, citas lietas - Saeimā koalīcijā.
- Te nonākam pie jautājuma par Saeimas deputātiem. Ir gadījumi, kad diemžēl jāsecina, ka tautas kalpi kalpo saviem slēptajiem kungiem.
- Ir kāds konkrēts gadījums, kad tautas kalps kalpo savam kungam?
- Protams, deputāta statusa likuma grozījumi ir absolūti kliedzošs gadījums. Iespējams, man var pārmest emocionālu reakciju vai ko, bet...
- Domājat, ka tagad šis likums tiks pieņemts?
- Pirmkārt, kad noliekam malā emocijas, man patiesībā šķiet, ka esmu sapratis - ka tev ir darīšana ar nožēlojamiem cilvēkiem, kuriem nav savu spriedumu un lemšanas brīvības.
- Vai runājat par deputātiem?
- Jā, par atsevišķiem Saeimas deputātiem. Tas, kas ir vēl grūtāk pieņemams... Šobrīd izskatās, ka redakcija pēc būtības būs ļoti tuva tai, kas sākotnēji tika iesniegta. Ar vienu atrunu - ka tas neattiecas uz pašlaik izskatīšanā esošajiem kriminālprocesiem.
- Vai uzskatāt, ka tādu vajadzētu pieņemt?
- Nē, uzskatu, ka tā ir būtiska un uztraucoša parlamenta vājuma pazīme.
- Tad nevarēs to likumu piemērot pret Lembergu.
- Nav svarīgi, pret ko to varēs vai nevarēs piemērot. Ir smieklīgi rūpēties par apsūdzētu cilvēku tiesisko paļāvību.
- Jūs uzskatāt, ka varat uzvarēt savā cīņā ar Lembergu?
- Vēl tiesāsimies. Bet tā nav kaut kāda Sprūdža cīņa ar Lembergu. Man nav ar viņu nekādu attiecību, ne naidīgu, ne nenaidīgu. Bet pašvaldības vadītājs, kurš klaji ignorē normatīvo aktu prasības un principā vazā valsti aiz deguna, - es nevaru to pieļaut. Kā es varu vērsties pret citiem pašvaldību vadītājiem, kuri salīdzinot ir pārkāpuši pilnīgus niekus? Es neizvēlos soda mērus. Ministrs rīkojas tikai likuma ietvaros. Kā es varu nerīkoties likuma ietvaros kādas nelielas ostas pilsēteles pašvaldības vadītāja gadījumā?
- Kas ir akūtākais, kas pašvaldību sakarā būtu jādara?
- Ir daudzas lietas, kuras mēs esam paspējuši pagrūst pareizajā virzienā. Piemēram, izpildvaras un lēmējvaras atdalīšana. Tas ir noticis, process ir sācies. Saeimā diemžēl piebalsoja klāt to, ko tur nevajadzēja, tāpēc var teikt, ka tas ir izdarīts daļēji. No otras puses - brīdī, kad mums vispār ir tādas normas, ir iespēja tās paplašināt, es ticu, ka būs kāda Saeima, kura tam jautājumam atkal pievērsīsies. Visu vienā dienā nevar izdarīt. Ir ļoti būtiski, lai pašvaldībās nodrošinātu to principu, ka ir vismaz četras acis katrai lietai. Ir tie, kuri dara, un tad vēl kāds zina, kas tur lācītim vēderā... Balansu esam panākuši, un tā ietekme tikai pieaugs.
- Jums pārmet, ka pieteicāt pāreju uz 30 novadiem, bet tas ir reducējies uz 100 000 latiem par brīvprātīgu novadu apvienošanos, kas diez vai strādās.
- Tā ir interpretācija par to, ko es pieteicu un kā izdarīju. Man ir jāpalīdz pašvaldību vadītājiem lauzt stereotipus sabiedrībā. Šobrīd tēma par apvienošanos ir tabu. Mana pārliecība man ļauj pateikt lietas, kas sākotnēji radīs problēmas. Es varu likt tam katliņam vārīties. Kā citādi var iniciēt diskusiju par jautājumu? Visideālākā pozīcija bija iepriekšējam ministram. Braukāt apkārt, graizīt lentītes. Es neesmu te ieradies, lai kādam speciāli izpatiktu.
- Kavējas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas jaunais likums, kuru jūs gatavojat septiņos variantos...
- Kārtējās muļķības un opozīcijas demagoģija. Koncepcijā ir pieci, nevis septiņi varianti. Tā viņi strādā, saka - Sprūdžs neko nejēdz, jo ir izvirzīti septiņi. Tā viņi dara, fine. Bet realitāte ir tāda, ka VARAM tā funkcija nav šausmīgi vajadzīga. Tikpat labi to var paņemt Finanšu ministrija. Ja Pašvaldību savienība uzskata, ka tas būtu jādara Finanšu ministrijai, tad tā var dabūt savu mīļo Finanšu ministriju par uzraugu šim jautājumam. Tas, kas man prasīja vismaz gadu, bija pārskatīt to sistēmu nevis pēc tā, cik kuram pieaugs un cik mazāk, un ka tik nekas nemainās. Mēs izdomājam jaunu formulu, ierēdņi aiziet, pastrādā, izdomā jaunu formulu, saliek pašvaldības ekselī ar to, cik viņiem bija pagājušogad, cik būs šogad pēc izlīdzināšanas, kā arī cik būtu pēc jaunās formulas. Tad ir, ups, baigā delta. Liela starpība, viss kaut kas mainās. Rīgai mazāk, Pierīgai vairāk, tas neizskatās pareizi. Nu, un tagad iet un to formulu kaut kā pieregulē, lai nav tik traki, lai tikai drusku kaut kas mainās. Tā nav nopietna attieksme, nu kas tie par murgiem? Attiecīgi Pašvaldību savienība vēlas ko tamlīdzīgu, jo neko citu jau viņi nevar vēlēties.
- Ko jūs piedāvājat?
- Tas, ka mēs reāli ietveram faktorus, kas nosaka pašvaldības objektīvos trūkumus, kāpēc tās pašas nevar dabūt ienākumus. Ir iedzīvotāju blīvums, infrastruktūras blīvums - tas viss šobrīd netiek ņemts vērā. Osta - vai ir vai nav. Tie ir reāli faktori, kas ietekmē novada vai pilsētas attīstību. Mēs piedāvājam šo formulu, pieliekot klāt arī valsts iesaisti sistēmas finansēšanā. Cita lieta ir, ka mums šo naudu vajag sākotnēji no pašvaldībām paņemt, kas šobrīd ir tajā fondā, pārdalīt valstij un pēc tam valstij jau to sadalīt pēc citiem principiem. Mēs dabūsim trīskārtīgi, četrkārtīgi mainītus sistēmas rezultātus. Tam būs nepieciešams pārejas periods. Septiņi gadi, desmit, cik nepieciešams. Palaižam tādu sistēmu, kur objektīvi redzams, ko pašvaldības var un nevar. Nevis kārtējā simtlatnieku programma pašvaldību līmenī, kā tas ir pašlaik. Var pašvaldība kurnēt, ka ir slikti, tai pašā laikā nedarīt neko arī nav jēgas.
- Vai pašvaldībām ir par daudz līdzekļu?
- Tām ir par maz līdzekļu, jo pašvaldība netiek atalgota nekādā veidā par to, ka tā strādā labāk. Tā tiek atalgota par ģeogrāfisko tuvumu kādam lielam attīstības centram. Tam nav nekāda sakara ar patieso pašvaldības darba organizāciju, kvalifikāciju, uzņēmējspēju - faktoriem, kas noteiktu reģiona attīstību. Nekāda sakara.
- Ar izlīdzināšanas mehānismu septiņos gados to varētu sakārtot?
- Es nepretendēju uz to, ka varu iespraust kādu mietiņu, vai tas ir pieci vai septiņi gadi. Bet par to ir jādebatē. Pašvaldību savienība par to nav gatava runāt, ministrijai ir vieglāk palikt pie vecā nekādā risinājuma. Visiem ir vieglāk turpināt vaidēt, ka viss ir nožēlojami un slikti.
- Kā veicas ar Latgales programmu?
- Vissvarīgākais Latgales programmai ir parādīt, ka valdībai nav vienalga no attieksmes viedokļa, un motivēt cilvēkus, ka nav tik traki un ir jāmēģina kaut ko darīt. Ja mēs varam vienoties par kopīgu platformu. Tas lielā mērā ir izdevies. Tas nenozīmē, ka mēs izvilksim katru depresīvo cilvēku laukā. Ja esam spējuši palīdzēt noteiktam procentam cilvēku, kuri ir sadzirdējuši, kuri ķepurojas un līdz kuriem ir nonākusi investīciju nauda tieši vai netieši, virsmērķis ir sasniegts. Ir daudzi ilgtermiņa mērķi, pirmām kārtām pilotprogramma reģionu attīstībai vispār. Skaidrs, ka daudz ko var darīt citādi, bet mums ir pieredze, kas ir vērtība, jo to var pārnest tālāk... Ir daudzi mehānismi, piemēram, Latgales uzņēmējdarbības centrs, kam jākļūst par tādu vienas pieturas aģentūru uzņēmējiem, kas nodrošina izcilu klientu servisu uzņēmējiem. Viņi nepretendē uz to, ka ir gudrāki par uzņēmēju. Viņiem ir jābūt valdības ausīm. Mums ir pilns ar sūdzībām, ka Latvijā uzņēmējdarbības vide ir briesmīga. Brīdī, kad nonākam līdz konkrētībai, nav tik vienkārši, jo lielākā daļa ir vairāku ministriju kompetencē. Uzņēmējam nevajag to ministriju un šito ministriju. Viņam ir jārisina problēma. Taču mums nav mehānismu, kā tā problēma tiek apkopota kaut kādā saprotamā valsts pārvaldē pārtulkotā veidā. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu attieksme, ka mēs klausāmies. Ir jāspēj dot arī kaut kādas ātrās uzvaras, lai cilvēki tam notic. Pēc gadiem varēs izvērtēt šīs programmas augļus, un diez vai es tad būšu ministrs. Tas ir vēl viens piemērs, kur es tos darba augļus neredzēšu, varbūt tikai kā uzņēmējs vai iedzīvotājs.
- Kas ir galvenās dabas aizsardzības un vides problēmas Latvijā?
- No konkrētām lietām par galveno prioritāti esmu paņēmis 15 gadu marinētu jautājumu, kas šobrīd sekmīgi virzās uz priekšu. Tā ir obligātā depozītu sistēmas ieviešana iepakojumam. Lai būtu pieņemšanas punkti, automāti, lai būtu iespējams stikla pudeli nodot un saņemt pietiekami motivējošu atalgojumu... Igaunija gada laikā iztīrīja mežus, nav pamata domāt, ka mums būs citādi. Arī tas, protams, bija sarežģīti. Mēs to virzījām uz MK komiteju, tur to noraidīja. Pēc tam gandrīz gads pagāja, līdz saskaņojām.