Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko kārtējo reizi nodemonstrējis, ka mēģinās arī turpmāk manevrēt starp Briseli un Maskavu, jeb, kā savulaik sacīja kāda mūsu valstssieva - "paliks pelēkajā zonā".
Divu opozīcijas aktīvistu atbrīvošanai no ieslodzījuma, kas laika ziņā bija pieskaņota tieši pareizticīgo Lieldienām, jādod signāls Eiropas Savienībai, ka A. Lukašenko kā iespējams sarunu partneris joprojām nav norakstāms, bet vienlaicīgi tas ir mājiens Maskavai, ka Baltkrievijas līderis vēlas saglabāt zināmu patstāvību.
Bijušais kandidāts uz prezidenta amatu Aleksejs Saņņikovs un viņa kādreizējais palīgs un vēlēšanu kampaņas vadītājs Dmitrijs Bondarenko par masu nekārtību organizēšanu (tā Baltkrievijas tiesa traktēja protesta akcijas pēc 2010. gada decembrī notikušajām prezidenta vēlēšanām) bija notiesāti attiecīgi uz pieciem un diviem gadiem cietumā. Pagājušās nedēļas nogalē abi, saskaņā ar A. Lukašenko dekrētu, ir atbrīvoti, kas devis iespēju ES amatpersonām apgalvot, ka pirms trim nedēļām pret Baltkrievijas uzņēmējiem un amatpersonām noteiktās sankcijas "sākušas strādāt".
Vai tas tiešām tā ir? Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt nepieciešams saprast, cik lielus draudus A. Lukašenko valdīšanai rada opozīcija, jo sevišķi jau šie divi konkrētie politiskie pretinieki. Un šādā gadījumā svarīgāk ir nevis tas, ka viņi atbrīvoti, bet tas, uz kādiem nosacījumiem atbrīvoti. Proti, gan A. Saņņikovs, gan D. Bondarenko ir apžēloti, pamatojoties uz viņu pašu iesniegumiem par apžēlošanu. Tas nozīmē, ka viņi savu vainu atzinuši un rīcību nožēlojuši, uz ko nav kavējies norādīt A. Lukašenko, paziņojot, ka tie, kuri nenožēlo padarīto "sēdēs, kā sēdējuši" - acīmredzot, runa ir par vēl aptuveni 10 politieslodzītajiem, kuru atbrīvošanu pieprasījusi ES.
Gan jau tagad abi brīvībā izlaistie dievosies, ka ir piespiesti parakstīt apžēlošanas lūgumu, taču tas pret viņiem simpātijas izraisīs lielākoties ārpus Baltkrievijas robežām. Pašā Baltkrievijā lielākā daļa iedzīvotāju (tie, kuri vienu vai otru iemeslu dēļ ir apmierināti ar A. Lukašenko valdīšanu) viņus uzskatīs par nomaldījušamies avīm, bet mazākā daļa (stingrie opozīcijas piekritēji) - par neuzticamiem cilvēkiem, kuri nav izturējuši pārbaudījumu. Pretējs piemērs ir Krievijas cietumā ieslodzītais Mihails Hodorkovskis un tie paši pārēji baltkrievu opozicionāri, kuri pat negrasās pieprasīt apžēlošanu.
Patiesībā, vietējā opozīcija, ko pasaulē pieņemts dēvēt par demokrātisko, nekādus lielos draudus Baltkrievijas līderim nerada - pagaidām vēl šīs valsts pilsoņu lielākā daļa nav noskaņota pieņemt Eiropas vērtības. Ir lielas šaubas, vai kādam baltkrievam būtu vienkārši ieskaidrot, ka Uzvaras diena ir nevis 9. maijs, bet 8. maijs, bet prātīgāk būtu to vispār nesvinēt, jo šajā dienā viens noziedzīgs režīms sagrāva otru, tikpat noziedzīgu. Tieši Baltkrievijā nacistu okupācijas laikā bija visplašākā partizānu kustība, un baltkrievi savā būtībā palikuši sociālisma piekritēji. Ja viņiem uz sitiena nav iespējams piedāvāt zviedru stila sociālismu, tad ar Krievijas 90-to gadu parauga mežonīgo kapitālismu labāk neuzbāzties.
Opozicionāru turēšana stingros grožos saistīta tikai ar A. Lukašenko vēlmi demonstrēt tautai, ka valstī ir kārtība un stabilitāte. Tomēr ir vismaz divi spēki, kas nopietni apdraud baltkrievu Batjkas palikšanu pie varas. Pirmā ir Maskava, kas pamazām pārņemot Baltkrievijas ekonomikas aktīvu, varētu šīs valsts līderi padarīt par vienkāršu gubernatoru jaunās Eirāzijas savienības ietvaros. Otrā, protams, ir vietējā elite - vēsture liecina, ka autoritāriem valdniekiem lielākās briesmas draud no pašu lolotiem līdzgaitniekiem. Bet tas, ka abi šie spēki nepieciešamības gadījumā var izmantot demokrātiskās opozīcijas pārstāvjus, ir pats par sevi saprotams.
Otro problēmu A. Lukašenko nereti risina staļiniskā stilā, veicot nepārtrauktas rotācijas augstākajos amatos, laiku pa laikam kādu no līdzgaitniekiem apsūdzot korupcijā, zagšanā utt. Veidot attiecības ar Krieviju ir grūtāk, jo vairāk tādēļ, ka īsi pirms Uzvaras dienas šajā valstī prezidenta amatā atkal tiks inaugurēts Vladimirs Putins, kurš ieradis uz A. Lukašenko skatīties ar izteiktu pārākuma sajūtu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Baltkrievijas līderim kārtējo reizi jārada iespaids, ka viņam ir alternatīva - ja Maskava izvirzīs pārāk nepieņemamus nosacījumus kārtējā kredīta saņemšanai, viņš var vērsties pie Briseles. Šī kombinācija nostrādājusi jau vairākas reizes, un nav sacīts, ka nenostrādās arī šoreiz. Jo vairāk gadījumā, ja A. Lukašenko kārtējo reizi d emonstrēs piekāpību ES, un atbrīvos no ieslodzījuma vēl pāris opozicionārus, no kuriem tāpat sevišķi nebaidās. Ko viņš prasīs pretim? Riskēšu kļūdīties, taču domāju, ka ne pārāk daudz - lai no Briseles pārtrauktu skanēt ierosinājumi atņemt Baltkrievijai 2014. gada pasaules hokeja čempionāta rīkošanas tiesības!