Ko Briseles «kāposts» līdz šim ir palīdzējis celt un stiprināt patiesas integrācijas ziņā, to Briseles «sviests» ar īstermiņa domāšanu un apšaubāmu loģiku sāk apdraudēt.
Tā nākas domāt, sekojot amatu dalīšanai ES vadošajās institūcijās, kur vārdi «demokrātija», «līdztiesība» un nu jau arī «profesionālisms» tiek valkāti bez sevišķas sajēgas, bet augstākajos krēslos mēģina iedabūt acīmredzami nepiemērotus kandidātus aplamu motīvu dēļ.
Kas attiecas uz pirmo «sviestu», tas ir stāsts par sieviešu līdztiesību. Proti, ka «vājais» dzimums ir līdztiesīgāks par to otru un tam vadošos amatos ir jāiedala īpašas sieviešu kvotas. Eiroparlamenta (EP) šefs Martins Šulcs ir brīdinājis, ka nelaidīs cauri tādu Eiropas Komisijas (EK) sastāvu, kurā nebūs pietiekami daudz sieviešu, un lai dalībvalstis prototies.
Šeit nu jānorāda uz kompetentu un dažādās jomās pat ļoti sekmīgu sieviešu pulku, ieskaitot Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, ka sievietes visai sekmīgi spēj konkurēt ar vīriešiem kā korporatīvajā konkurencē, tā politiskajā «zirgu tirgošanā». Savukārt līdztiesībai iecerētās dzimumu kvotas, ko arī Eiropas biznesam nemitīgi ir centusies uzspiest pašreizējā EK, signalizē tieši pretējo – ka sievietes ir, atvainojiet, zemāki radījumi, kas bez mākslīga atbalsta nespēj ne karjeru uztaisīt, ne politiku bīdīt. Kaut vai Latvijas konkrēti un Baltijas vispār piemērs rāda, ka tā ne tuvu nav – uz sieviešu kamiešiem šeit turas ievērojams korporatīvās un politiskās atbildības daudzums, un šīs dāmas sabiedrībā un kolēģu starpā tiek godātas.
Tas diskreditē arī EP cerēto nopietnību un pragmatismu, piesakot profesionālismu kā galveno kritēriju EK kandidātu izvērtējumā. Ja savieto abas premisas – ka ES vadošajos amatos tiks tikai labākie profesionāļi un ka vadošajos amatos ir jābūt «pietiekamam» sieviešu skaitam (lai ko tas arī nozīmētu) –, tad iznāk, ka vismaz dažos amatos profesionālisms (un patiesībā jau arī līdztiesība, kam, jādomā, taču būtu jāattiecas arī uz vīriešiem) kā noteicošais kritērijs ir vien tukša skaņa.
Briseles otra veida «sviests» daļēji pārklājas ar pirmo, jo ES oficiozi pārvarītēm par Eiropas seju jeb Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos grib redzēt sievieti. Iemesls? Tā pati vārgā loģika un vēlme pasaulei «parādīt». Pasaule, protams, arī skatās, un ko tā redz? Ka visai vāja (ar zināmiem izņēmumiem, un tomēr) pašreizējā ES ārpolitika taisās tikt aizstāta ar kaut ko pilnīgi sviestainu.
Acīmredzot lielā mērā tieši Polijas un Baltijas valstu iebildumu dēļ mēģinājums Augstā pārstāvja amatā iedabūt Itālijas ārlietu ministri Federiku Mogerīni pagaidām nav izdevies, bet būs jau vēl otrs piegājiens augusta beigās, un uz to brīdi dalībvalstīm ir jābūt kristālskaidram, kādas ir un kādas nav Eiropas pašreizējās prioritātes un intereses, un nekādā gadījumā ES ārlietu augstākajam amatam pat tuvumā nevar laist cilvēku ar noslieci principā simpatizēt Krievijai.
F. Mogerīni kundze nepārprotami tāda ir, un diemžēl ievērojamā korporatīvā ieinteresētība simpātijām pret Krieviju pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā Augstā pārstāvja kapacitātē varētu traucēt daudzu dalībvalstu kandidātiem. Kompromitējošākie pašreizējā situācijā, protams, ir Eiropas valstu ražotāju biznesa sakari ar Krievijas militāro kompleksu, tomēr finanšu un enerģētikas industriju ieinteresētība ar pēdējā laikā satrakojušos austrumu lielvalsti apieties «ar cimdiem» nenāks par labu ES augstākā diplomāta ticamībai no attiecīgo valstu kandidātu listēm. Toties Polijas ārlietu ministrs Vladislavs Sikorskis būtu pašā laikā. Protams, ja neskaita «džendera nepilnību» un ES galvaspilsētu rusofilu bailes, kā šāds «signāls» tiks uztverts Kremlī.
Lai vai kā, ir jābūt skaidram, ka F. Mogerīni kandidatūra no Itālijas puses neskaitās. Austrumukrainas asinspirts laikā viņas kā ES prezidējošās valsts ārlietu ministres pirmā vizīte Maskavā labākajā gadījumā ir absolūta viņai uzticētā laukuma nepārredzēšana, sliktākajā – turēšana īsā pavadā no ieinteresēto biznesu puses. Ja ņemam vērā, ka kundzei ārlietu ministres amatā pieredze ir tikai no šā gada februāra, tad jebkurā gadījumā profesionālisma arguments šeit neder nekam.
Un pēc Krievijas inspirētās agresijas Austrumukrainā, kuras daļa ir notriektā Malaysian Airlines lidmašīna, arī Itālijas politiķu mentālajā kartē nāktos pārskatīt to, vai pat domu lidojumi Krievijas virzienā ir uzskatāmi par prioritāriem un drošiem.
sakums labs, pec tam skiet, kkur aizpeldeja