Kad dzirdu vārdu „multikulturālisms”… 1

Daugavpilij ir multikulturālās un multietniskās pilsētas statuss. Pilsētas vadība pozicionē Daugavpili kā lielisku pilsētu, kurā visas etniskās grupas dzīvo mierā un saticībā, cienot citu tautību kultūru, valodu un tradīcijas. Taču patiesībā viss ir savādāk.

Nemānīsim sevi, Latvija nekad nebija multikulturālā valsts, drīzāk divu kultūru valsts, kurā krievi un latvieši visu laiku skaidro attiecības. Pat Latvijas demokrātijai ir etnisks raksturs. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet šīs etniskās „cīņas” iniciatori nav iedzīvotāji, bet valdība, kura, runājot par „multikulturālo sabiedrību”, patiesībā cīnās ar krievu kultūru.

Nav noslēpums, ka Daugavpilī dzīvo daudz krievvalodīgo cilvēku. Taču tas nav kāds protests, bet vēsturiski izveidojusies situācija. Pierobežas pilsētas iedzīvotāji – gan krievi, gan latvieši, gan citu tautību pārstāvji – ir pārliecināti, ka Latvijai jākļūst par vienkopienas sabiedrību, taču to nevar panākt, turpinot līdzšinējo politiku. Kopumā daugavpilieši, neatkarībā no tautības, jūtas piederīgi savai dzimtenei – Latvijai. Latvijas sabiedrībai ir daudz saskarsmes punktu. Gan latviešiem, gan cittautiešiem nav problēmu ar lojāliem valsts iedzīvotājiem, vienalga, kāda ir viņu tautība. Etniskā rakstura problēmas uzspiež atsevišķas grupas, kuras vēlas pierādīt nepieciešamību integrēt sabiedrībā nelatviešus.

Pēc daugavpiliešu domām, dažādu tautību kultūras vērtības, dzīvesveids, tradīcijas mūsu valstī ir līdzīgas. Konfliktsituāciju rada vien valodas jautājums. Latvieši baidās par savu valodu, krievi uzskata, ka viņu tiesības tiek ierobežotas. Izskatās, kā tā ir mūžīgā mūsu sabiedrības problēma, kuru nevar risināt vienpusēji. Jāatceras, ka panākumu atslēga mūsu valsts situācijā ir etniskā tolerance.