Referendums par Ungārijas iestāšanos Eiropas Savienībā notika vairāk nekā pirms 10 gadiem – 2003. gada 12. aprīlī.
Pilsoņu aktivitāte bija pietiekami zema – balsošanā piedalījās 46% valsts iedzīvotāju. 83% vēlētāju nobalsoja par iestāšanos eiro zonā, citiem vārdiem runājot, no kopējā ungāru skaita valdības lēmumu atbalstīja tikai 40%.
Tomēr integratorus Eiropā šis fakts nemulsināja, un mazākums veiksmīgi aizveda savu dzimteni … nē, nevis uz apsolīto uzplaukumu un labklājību, bet uz ekonomisko krahu, kuru mēs patlaban novērojam. Realitāte izrādījās tik tāla no tām ilūzijām, ar kurām savu tautu 2003. gadā „baroja” Ungārijas valdība, ka šodien tiek pacelts jautājums par jaunu referendumu, kā par vienīgo izeju no politiskā un finanšu strupceļa, – ziņo maronski.net.
Bezdarbs solītā darba algas pieauguma vietā
Pēc Ungārijas iestāšanās Eiropas Savienībā brīža bezdarba līmenis valstī pieauga par 11%. Turklāt no kopējā cilvēku skaita, kuriem nav pastāvīgas darbavietas, 28% sastāda jaunatne. Īpaši kritiska situācija ir izveidojusies valsts Austrumos. Te bez darba ir palicis katrs piektais iedzīvotājs, turklāt 40% no viņiem sastāda ungāri, kuri ir jaunāki par 24 gadiem.
Cenšoties samazināt budžeta deficītu, valsts valdība par divām reizēm samazināja bezdarba pabalstu: no pusgada līdz trim mēnešiem. Šāds solījums tika dots SVF apmaiņā pret kredītu.
Tomēr pat samazināto pabalstu kaut kā jāattaisno. Tādēļ pilsoņiem, kuri saņem šo pabalstu, jāstrādā sabiedriskie darbi: jāslauka ielas, jārok grāvji utt. Atsakoties no šiem darbiem, viņi automātiski zaudē skopo valsts palīdzību.
Šodien vidējā darba alga valstī sastāda 400 eiro. Turklāt pārtikas produktu un komunālo pakalpojumu cenas ir tik augstas, ka savā vairākumā valsts iedzīvotāji ir maksātnespējīgi. Tie ungāri, kuri dzīvoja sociālismā, ir šokēti par rindām pēc bezmaksas zupas. Bet šodienas jaunatni ar to vairs nevar pārsteigt.
Ārzemju investori vai okupanti?
Sociālisms, kuru savulaik nelamāja tikai sliņķi, Ungārijai mantojumā atstāja vairāk nekā 2 tūkstošus lielu uzņēmumu. Patlaban to ir mazāk par simtu. Pārējos akurāti pievāca ārzemju okupanti, atvainojiet, investori. Izsolot nacionālo mantojumu, Ungārijas ierēdņi bagātināja valsts kasi ar 11 miljardiem dolāru. Naudas sen jau nav, un valsts dzīvo uz kredīta rēķina, ar katru gadu palielinot nacionālo parādu. Patlaban tas sastāda 80% no IKP.
Toties Ungārijas teritorijā strādā 30 tūkstoši ārzemju uzņēmumu, kuriem ir piešķirtas nodokļu atlaides uz 10 gadiem.
Taisni tik ilgi arī pastāv šādas kompānijas. Pēc tam tās tiek slēgtas, bet kapitāls tiek izvests uz ārzemēm.
Nepaveicās arī mazajam biznesam, kurš tā rēķinājās ar ārzemju investīcijām. Kad Ungārija iestājās ES, mazais bizness uzplauka kā sēnes pēc lietus, bet šodien vairākums šo uzņēmumu, ir vai nu slēgti, vai nu tiem ir nožēlojama eksistence.