Šodien vēlos dalīties pārdomās par plašsaziņas līdzekļu neatkarību/atkarību.
Kādreiz man jautāja: „Vai jūs esat neatkarīgs plašsaziņas līdzeklis?”. Protams, nē. Esam atkarīgi no lasītāja, reklāmdevēja, žurnālista, redaktora, izdevēja viedokļa, tāpat kā VISI PASAULES PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻI. Tie atšķiras ar to, kādam viedoklim – lasītāja vai īpašnieka – tiek atvēlēta pirmā vieta, no tā ir atkarīgs, cik bieži plašsaziņas līdzeklis maina savu nostāju un attieksmi pret kādu personu: mīl un reklamē to vai ienīst un kritizē. Izanalizējot mūsu pilsētas plašsaziņas līdzekļus, katrs var konstatēt, kuri no tiem atšķiras ar nepastāvīgu un mainīgu pozīciju. Kāpēc tā notiek, es neminēšu, katrs no mums to nojauš.
Mūs cenšas pozicionēt kā opozīcijā esošo presi. Varu apliecināt, ka 10 gadu pastāvēšanas laikā portāla Gorod.lv vadība nekad nav ieņēmusi pozīcijas vai opozīcijas pusi. Nevajag mums uzspiest savus dzīves uzskatus. Personīgi es darbā ievēroju konkrētu principu un cenšos atspoguļot dažādus viedokļus par kādu jautājumu. Lasītājs ir mūsu galvenais pasūtītājs, esam atkarīgi no viņa viedokļa. Un viņu interesē ne tikai „tēvoča Vasjas” domas, bet arī „tantes Katjas, tēvoča Sergeja” domas. Un, kā es jau rakstīju, žurnālisti nav vainīgi, ka uz ceļiem ir bedres, ka amatus var nopirkt un pārdot, ka kāds izsaka pārdrošus solījumus, bet nepilda tos. Prese ir starpnieks starp lasītāju un varas orgānu, biznesa, sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Jautājums ir – kā informācija tiek atspoguļota, cik lielā mērā tā ir subjektīva, vai lasītājam cenšas uzspiest savu viedokli vai dod iespēju pašam izdarīt secinājumus. Mēs cienām mūsu lasītājus un dodam viņiem iespēju izlasīt ziņu, kuru komentē pirmavots, nevis mēs. Es ticu, ka mūsu lasītājam nav nepieciešama subjektīva informācija, mūsu lasītāji prot salikt 2+2, mēs tikai palīdzam viņiem, uzdodot jautājumus atbildīgām personām un publicējot atbildes uz šiem jautājumiem. Neatceros, kas to teica, bet teica ļoti pareizi: „Nav stulbu jautājumu, bet ir stulbas atbildes”.
Ziniet, nedemokrātiskajā Krievijā katrs plašsaziņas līdzeklis saņem no valsts dotāciju 10-100% apmērā no plašsaziņas līdzekļu budžeta par to, ka tie publicē preses relīzes, informāciju par valsts struktūru darbību. Tas netiek uzskatīts par lojalitātes pirkšanu, tā ir maksa par starpniecību un sabiedrības informēšanu. Saņemot 100% dotāciju laikraksts kļūst par pašvaldības plašsaziņas līdzekli, un šāda laikraksta galvenā redaktore atzinās, ka ir sašutusi par to, ka viņai nedod iespēju kritizēt gubernatoru, t.i., savu darbadevēju. Un bija pārsteigta, uzzinot, ka demokrātiskajā Latvijā tas nav apsveicams. Kāpēc es to stāstu? Tūlīt sapratīsiet...
Bija laiks, kad presei bija grūti saņemt informāciju, bet bija saprotama gan varas, gan preses loma – varas orgāni slēpj trūkumus, pārkāpumus, prese, būdama ceturtais spēks, cenšas tos konstatēt. Savukārt pašlaik, pēc manām domām, mēs atgriežamies pagātnē un vērojam nedemokrātiskās tendences. Cik mums ir zināms, pastāv rīkojums, saskaņā ar kuru visi pašvaldības struktūru vadītājiem un darbiniekiem adresētie jautājumi jānodod Domes preses dienestam. Iespējams, tādējādi var likt šim dienestam strādāt. Taču izskatās, ka tas tiek darīts, lai pilsētniekiem nebūtu iespējas ātri saņemt pilnu informāciju, jo, komunicējot personīgi, parasti rodas dažādi papildjautājumi, uz kuriem saņemot atbildes, lasītājam tiek nodota pilna informācija. Daži deputāti atsakās runāt ar žurnālistiem un tas nav saistīts ar to, ka viņu vārdi tiek sagrozīti (viņu teiktais tiek ierakstīts diktofonā), bet tāpēc, ka nākas atbildēt uz jautājumiem, kuriem jāpaliek lozungu viedā. Rodas iespaids, ka varas orgānu mērķis ir nodrošināt sabiedrību ar daļējo patiesību. Iespējams, tiešām ir ko slēpt?
Iespējams, nav izdevīgi, ka tauta spēj patstāvīgi tikt skaidrībā ar situāciju, prot analizēt un pieņemt savus, nevis uzspiestus lēmumus...