Topošās Satversmes preambulas iekļaušanai valsts pamatlikumā, iespējams, būtu nepieciešama tautas nobalsošana.
Šādi preambula gūtu lielāku leģitimitāti. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš uzskata, ka parlamentam referenduma nepieciešamība būtu jāizvērtē ārkārtīgi rūpīgi.
G. Kusiņš, kurš uzskata, ka preambulai nepieciešama maksimāla leģitimitāte, atzīst, ka referendums nav vienīgais ceļš, kā to panākt. Otrs variants būtu pašvaldību un citu ieinteresēto personu grupu iesaistīšana preambulas izstrādē.
Jurista viedoklis saskan arī ar viena no lielākajiem preambulas idejas kritiķiem Andreja Elksniņa (Saskaņas centrs) redzējumu. Viņš gan pretēji preambulas projekta autoram Egilam Levitam uzskata, ka Satversmē preambula jau ir un jaunas izstrādāšana nav nepieciešama, bet, ja tomēr tiek lemts par Satversmes papildināšanu, tad to vajadzētu uzticēt tautai.
Referenduma ideju par nereālu uzskata Nacionālais apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. Viņš skaidroja, ka pašreizējā sociālajā situācijā, kad cilvēkiem vairāk rūp sadzīves problēmas, preambulas juridiskie aspekti tautai šķitīs mazsvarīgi. Pēc viņa domām, ideja par referendumu saistībā ar preambulu ir cēla, bet nereāla.
Saskaņas centru neapmierina arī preambulas projektā iekļautais jēdziens par valstsnāciju. Pēc viņu domām, tas un projekta teksts kopumā norāda, ka valdošā koalīcija plāno atteikties no pastāvošās valsts iekārtas, pārejot uz etniskas demokrātijas valsti.
Reaģējot uz šo kritiku, Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts Lauris Liepa pauda viedokli, ka preambulā varētu pieminēt arī mazākumtautības. Šādi novēršot potenciālos draudus Latvijā mītošo nacionālo grupu lielākai segregācijai.
Savukārt politologs
Ivars Ījabs, kas atzīst preambulas nepieciešamību, uzskata, ka preambula var iztikt arī bez «valstsnācijas» jēdziena. Viņš atgādina, ka priekšvēlēšanu gaisotnē atsevišķas preambulas frāzes tiks izrautas no konteksta, gan piesaucot nacismu, gan attaisnojot ksenofobiju.
E. Levits gan skaidroja, ka piederība valstsnācijai nedod cilvēkam lielākas tiesības un pie tās nepiederošajiem tiesības mazākas nekļūst. Preambulā iekļautais jēdziens «valstsnācija» neesot domāts kā teksta centrālā ideja. Turklāt šo jēdzienu reti lietojot ārpus konstitucionālajām tiesībām. No šā vārda secināms, ka latviešu nācija veido valsts identitāti. Runa ir par trīs aspektiem – valsts valoda ir latviešu valoda, valsts pienākums ir veicināt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību un ka valsts atzīst mazākumtautības.
«Mazākumtautības nevar pastāvēt bez kaut kā «cita». Un šis «cits» ir jānosauc vārdā,» teica E. Levits.
Tiesa, preambulas tēvs E. Levits neuzskata, ka izstrādātais projekts ir negrozāms. Tieši pretēji, viņš ir pārliecināts, ka vairāki preambulas aspekti ir uzlabojami un tas jāveic plašā, no histērijas brīvā diskusijā. Jurists, piemēram, piekrīt, ka preambulas projektā ļoti skopi atainota latviešu nācijas vēsture. Pēc viņa domām, tas būtu labojams, paralēli preambulā iekļaujot arī okupācijas nosodījumu.
Satversmes preambulas projektā piedāvāts definēt Latvijas pamatlikuma kodolu, bet latviešu identitātei plānots piedēvēt divas saknes – latviešu tautas dzīvesziņu un kristīgās vērtības –, ideju aizgūstot no literātes Zentas Mauriņas.
E. Levits žurnālā Jurista Vārds, komentējot Satversmes preambulas projektu, skaidro, ka ar to iecerēts uzsvērt, ka brīva Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, tāpēc preambulas sākumā ir atklāts vissvarīgākais, proti, kāpēc Latvija ir izveidota.