Tuvojoties rudenim un kārtējai „negaidītajai” apkures sezonai, sabiedrībā, politikā, un tātad arī medijos, arvien plašāk tiek diskutēts par dažādiem energoefektivitātes pasākumiem, kuriem brīnumainā kārtā vajadzētu atrisināt augošo energoresursu cenu kāpuma problēmu, un visas no tā izrietošās sekas.
Nešaubos, ka šādas diskusijas raisīsies arī šogad. Sevišķi ap nelaimīgo OIK jeb elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti, kas tagad ir pasludināta par kārtējo vaininieku visās Latvijas enerģētikas problēmās.
Varbūt tas tā ir, bet varbūt arī nav. Par to vēl raksta sākumā nestrīdēšos. Taču problēma, kas izriet no šīs cīņas starp politiķiem un alternatīvās elektroenerģijas ražotājiem, ir tāda, ka ēna tiek mesta uz visu atjaunojamo energoresursu nozari kopumā. Arī tām tehnoloģijām, kas nemaz neražo elektroenerģiju, bet drīzāk to ietaupa. Pat neskatoties uz faktu, ka alternatīvās enerģijas nozarē ir reāli risinājumi, kas var ietaupīt gan pašu elektrību, gan gāzi, gan arī jebkuru citu kurināmo, kuru dēļ patēriņa elektroenerģijas ražošanā tad arī jāmaksā OIK.
Dažādās „zaļās enerģijas”
Pašlaik sabiedrībā tiek kultivēts maldīgs priekšstats, ka jebkura „zaļi ražotā” enerģija sadārdzina elektroenerģijas cenas. Kaut gan patiesībā tas tā nav. Drīzāk, skaidrojot pastāvošo kārtību energoresursu tirgū, var teikt, ka šobrīd Latvijā ir divu veidu „zaļās enerģijas”. Vienu no tām ražo mazajās hidroelektrostacijās jeb HES, vēja ģeneratoros un koģenerācijas stacijās. Šī enerģija tik tiešām „barojas” no OIK, jo tā pārtop elektrībā, kuru valsts iepērk par paaugstinātu maksu. Un tas tad arī visiem pārējiem elektroenerģijas patērētājiem sadārdzina elektrības cenu. Taču tas, kas šobrīd visvairāk ietekmē elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), ir TEC-2, jo šī termoelektrostacija ražo elektrību, dedzinot dabasgāzi. Turklāt dara to tādos apjomos, par kādiem visi mazie HES, vēja ģeneratori un koģenerācijas stacijas kopā ņemot, var tikai sapņot.
Tomēr, līdzās šai, nu jau negatīvu nokrāsu ieguvušajai enerģijai, eksistē cita atjaunojamā enerģija, kurai ar elektroenerģiju, tās ražošanu, OIK, un tātad arī elektroenerģijas cenu kāpumu, nav pilnīgi nekāda sakara. Tā, par ko runāju es, ir ar siltumsūkņiem, granulu apkures iekārtām un saules kolektoriem iegūtā siltuma enerģija. Šī enerģija Latvijā pašlaik ir par zemu novērtēta un nepietiekoši izmantota, neskatoties uz acīmredzamajām priekšrocībām un ekonomiskajiem ieguvumiem.
Lielākie ieguvēji – centralizētā siltuma ražotāji
Man personīgi ir radies iespaids, ka kādam tas ir izdevīgi, lai Latvijas iedzīvotāji maksātu par siltumenerģiju vairāk, nekā tā varētu maksāt pie saprātīgas atjaunojamo energoresursu izmantošanas. Par „saprātīgu izmantošanu” es saucu atjaunojamo energoresursu prasmīgu kombinēšanu ar centrālā siltuma ražotāju sistēmām. Tādām, kādas ir, piemēram, „Rīgas siltuma”, „Liepājas enerģijas”, „Cēsu siltumtīklu” un citu līdzīgu siltumenerģijas piegādes uzņēmumu rīcībā. Protams, te nevar gluži runāt par siltumsūkņiem un granulu apkures iekārtām, jo tie tomēr ir risinājumi, kas lielākā mērā paredzēti mazām un vidējām katlumājām. Taču saules kolektori pavisam noteikti var samazināt siltumenerģijas ražošanas un transportēšanas izmaksas jebkura mēroga sistēmās.
Tā, piemēram, Zviedrijā saules kolektoru sistēmas tiek izmantotas ne tikai ūdens sildīšanai, bet arī, lai samazinātu siltuma zudumus siltumtrasēs. Šis risinājums sevi ir pierādījis, kā visai veiksmīgs, jo saules kolektori ir ekonomiski īpaši izdevīgi tur, kur tiek patērēts liels siltā ūdens daudzums. (Lūdzu nejaukt ar saules baterijām, kas ražo elektroenerģiju. Saules kolektori ražo tikai siltumenerģiju un silda silto ūdeni.)
Tomēr neejot pat tik tālu un nemēģinot ietekmēt siltumražošanas uzņēmumu politiku, varētu uzstādīt saules kolektorus bērnudārzos, slimnīcās, sporta kompleksos, sociālās aprūpes centros un citās iestādēs. Pat nerunājot par daudzdzīvokļu ēkām, kur tāpat ir liels siltumenerģijas un siltā ūdens patēriņš.
Tās visas ir Latvijas neizmantotās iespējas efektīvai energoresursu izmantošanai. Un OIK te nav vainīgs. Vainīga ir nemācēšana šos resursus izmantot pareizi tur, kur tie būtu patiešām izdevīgi un vajadzīgi.
Dubultie standarti enerģētikas politikā
Nosaukšu divus piemērus, kas apliecinās iepriekš rakstīto. Nesen pašu vajadzībām veicām nelielu pētījumu, kurā noskaidrojām, ka vismaz 86 izglītības iestādes un 34 sociālo pakalpojumu sniedzēji Latvijā jau šobrīd būtu gatavi uzstādīt saules kolektoru sistēmas. Problēma ir tāda, ka visas šīs iestādes atrodas pašvaldību pārraudzībā, bet tās savukārt nevar atļauties investēt tādos ilgtermiņa energoefektivitātes projektos bez Eiropas Savienības (ES) vai valsts līdzfinansējuma (neskatoties pat uz ekonomiskajiem ieguvumiem). Tāpēc būtu pareizi, ja nākamajā ES līdzekļu plānošanas periodā tomēr būtu paredzētas iespējas uzstādīt saules kolektoru sistēmas, jo tas palīdzētu ne tikai minētajām izglītības iestādēm un sociālās aprūpes centriem, bet arī slimnīcām un citām pašvaldību pārraudzībā esošām iestādēm ievērojami ekonomēt līdzekļus, kā arī valstī samazināt CO2 izmešu daudzumu.
Otrs piemērs. Atcerēsimies, ka sevišķi asas diskusijas par ēku energoefektivitātes celšanu bija gada sākumā, kad Latvijas iedzīvotājus pārsteidza ievērojami augušie apkures rēķini, un politiķi steidzami metās meklēt vainīgos kā gausajā ēku siltināšanas procesā Rīgā, tā arī pašas problēmas nerisināšanā valstī. Tagad diskusija ir pieklususi, lai arī esmu pilnībā pārliecināts, ka tā atsāksies ar jaunu sparu, tiklīdz iedzīvotāji saņems pirmos jaunās apkures sezonas rēķinus.
Tad, lūk, pamēģiniet iedomāties, kāds bija mūsu pārsteigums, kad pēc visām tām patētiskajām runām, kas tika veltītas ēku siltināšanai un energoefektivitātes celšanai, pamanījām, ka no ES līdzfinansējuma programmas "Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi" iepriekšējā kārtā ir ne tikai pazuduši saules kolektori kā atbalstāmā aktivitāte, bet pat parādījies speciāls punkts, kas aizliedz šādas sistēmas uzstādīt (Punkts: „18.3.4. siltumapgādes un karstā ūdens sadales sistēmas renovācija vai rekonstrukcija, izņemot siltumenerģijas un karstā ūdens ražošanas avotu uzstādīšanu, renovāciju vai rekonstrukciju;”).
Tiem, kas neorientējas ES fondos, saules kolektoru sistēmās un energoefektivitātes jautājumos, varu paskaidrot, ka šis konkrētais punkts automātiski padarīja par neiespējamu saules kolektoru un citu iekārtu izmantošanu daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes celšanā, ūdens sildīšanai tērētās siltumenerģijas taupīšanā un recirkulācijas zudumu mazināšanā. Neskatoties uz to, ka saules kolektori jau pēc savas būtības ir viens no energoefektivitātes labākajiem risinājumiem, kas ne tikai nav sliktāks par akmensvati vai putuplastu, bet drīzāk ir ievērojami pārāks, jo reāli strādā un palīdz apkures sistēmai taupīt iedzīvotāju līdzekļus. Savukārt izmaksu ziņā (vismaz attiecībā pret visas ēkas nosiltināšanu) saules kolektoru uzstādīšanai iztērētie līdzekļi sastādītu tikai nelielu daļu. Toties ar garantiju strādātu pat gadu desmitiem.
Tāpēc man nav skaidrs, kāda ir motivācija šādas greizas energoefektivitātes politikas veidošanai valstī, radot mākslīgus šķēršļus saules kolektoru sistēmu uzstādīšanai. Ir pilnīgi saprotams, ka lielie siltumražotāji nav muļķi. Vismaz daži no viņiem jau tagad ir sapratuši, ka uzstādot saules kolektoru sistēmas savās siltuma ražotnēs, nevis daudzdzīvokļu mājās, pirmkārt, jau pelnīs paši siltuma ražotāji, nevis iedzīvotāji, kas par lētāk saražoto siltumu visdrīzāk tad maksās to pašu augsto apkures cenu.
Mēs varam savas saules kolektoru sistēmas uzstādīt kā vieniem, tā otriem. Taču, manuprāt, tieši valstij vajadzētu būt tai, kura izlemj, kam vairāk ir nepieciešams ekonomiskais atbalsts – centralizētā siltuma ražotājiem vai tomēr daudzdzīvokļu māju iemītniekiem.