Irānas prezidenta vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušais garīdznieks Hasans Rūhānī iestājas par lielākām indivīdu brīvībām un samiernieciskāku ārpolitiku.
Tas ļāvis rietumvalstīm izteikt cerības, ka attiecības ar Irānu varētu uzlaboties. Taču prezidentam Irānā nepieder augstākā vara, un viņam vienam pašam mainīt valsts politisko kursu nav pa spēkam.
Seši no simta
64 gadus vecais H. Rūhānī pagājušajā nedēļā notikušajās prezidenta vēlēšanās ieguva 50,7 procentus balsu. Tādā veidā viņš jau pirmajā vēlēšanu kārtā ieguva nepieciešamo atbalstu, un otro kārtu rīkot nebija nepieciešams. Otrajā vietā palika par pragmatiski noskaņotu politiķi uzskatītais Teherānas mērs Mohameds Baghers Galibāfs ar 18 procentiem balsu, savukārt konservatīvākie kandidāti ieguva vismazāk balsu. Lai gan visu sešu kandidātu uzskati jūtami atšķiras un H. Rūhānī neapšaubāmi no viņiem ir mērenākais, tomēr, kā norāda Der Spiegel, viņi visi ir uzskatāmi par konservatīviem. Neviens no viņiem nav kritizējis islāmiskās republikas darbības principus – atšķiras lielākoties tikai akcenti.
Irānā prezidents ir augstākais vēlētais amats, taču prezidents atbild augstākajam līderim, kurš ir īstais valsts galva. Prezidents pārstāv valsti ārpolitiski, pārvalda valsts plānošanu, budžetu un nodarbinātības jautājumus, kā arī izvēlas ministrus, kurus pēc tam apstiprina parlaments. Taču Irānas prezidentam lielas teikšanas valsts ārpolitikas virzienu definēšanā, kā arī bruņotajos spēkos vai kodoljautājumos nav. Šie aspekti ir augstākā līdera kontrolē. Arī valsts ekonomikā, no kuras divas trešdaļas tieši kontrolē režīms, prezidentam ir salīdzinoši maza ietekme. Līdz ar to – lai gan vēlēšanas var ietekmēt politisko klimatu valstī, vislielākā teikšana par starptautisko spriedzi veidojošajiem jautājumiem ir amatpersonām, kuras netiek ievēlētas. Arī pašus prezidenta kandidātus pirms vēlēšanām Konstitūcijas aizbildniecības padome rūpīgi izvētī un nevēlamos atsijā. Šā gada vēlēšanās vēlmi balotēties bija izteikuši vairāk nekā simts kandidāti, atļauja tika dota astoņiem, bet divi no viņiem pēc tam no kandidēšanas atteicās, vēsta Time. Padomes locekļus savukārt tiešā vai netiešā veidā izvēlas augstākais līderis.
Cita retorika
Irānas prezidentu ievēlē uz četriem gadiem, un šo amatu nevar ieņemt ilgāk nekā divus termiņus pēc kārtas. Iepriekšējos astoņus gadus Irānas prezidents bija Mahmūds Ahmadinežāds, kura laikā pieauga spriedze Irānas attiecībās ar rietumvalstīm un pieaugošās starptautiskās izolācijas un sankciju dēļ pasliktinājās valsts ekonomiskā situācija. Pēc 2009. gada prezidenta vēlēšanām daudzi opozīcijas atbalstītāji izteica pārliecību par vēlēšanu rezultātu viltošanu, un daudzviet izcēlās plašas protesta akcijas. Šoreiz tik plašu šaubu par godīgumu nebija – izskanot ziņām par vēlēšanu uzvarētāju, Teherānā un citviet cilvēki izgāja ielās, lai uzvaru nosvinētu, vēsta Reuters.
Neviens no prezidenta amata kandidātiem nesolīja apturēt Irānas kodolprogrammu, pret kuru daudzām rietumvalstīm ir iebildumi. Taču H. Rūhānī atbalstītāji viņā saskata līdzības ar reformistu prezidentu Mohamedu Hatāmī, kurš amatu ieņēma no 1997. līdz 2005. gadam. Šajā laikā Irāna bija vairāk noskaņota veidot dialogu ar Rietumiem un samazināti dažādi ierobežojumi, norāda New York Times. M. Hatāmī laikā tika apturēta arī Irānas kodolprogramma. 2004. gadā teiktajā runā H. Rūhānī gan bija uzsvēris, ka Irānas lielākie panākumi kodolprogrammas attīstīšanā bijuši tieši laikā, kad šī programma oficiāli bija iesaldēta, jo līdz ar to mitējies arī ārvalstu spiediens. «Kamēr mēs Teherānā runājām ar eiropiešiem, Isfahānas rūpnīcā tika uzstādītas bagātināšanas iekārtas,» sacījis nākamais prezidents. «Radot mierīgu gaisotni, mēs varējām pabeigt visus darbus Isfahānā.» Arī pirms šīm vēlēšanām H. Rūhānī sacīja: «Ir labi, ja kodolbagātināšanas centrifūgas darbojas, taču ir svarīgi arī, lai darbotos ekonomika un rūpniecība.» H. Rūhānī solījis atbrīvot Irānas ekonomiku no sankcijām, kuru dēļ ir ierobežotas Irānas iespējas pārdot savu naftu. Jaunievēlētais prezidents ir kritizējis pašreizējo prezidentu M. Ahmadinežādu, kura «vieglprātīgie, neaprēķinātie un nepārdomātie izteikumi» valstij ir dārgi maksājuši.
Varai izdevīgais reformists
Priekšvēlēšanu kampaņas laikā H. Rūhānī konkurenti un to sabiedrotie viņa pielaidīgumu mēģināja pavērst pret viņu pašu. Arī ājatolla Alī Hameneī pirms vēlēšanām izteicās, ka H. Rūhānī kļūdās, ja uzskata, ka ar rietumvalstīm ir iespējams kompromiss. Taču, tā kā vēlēšanas nevar pašos pamatos apdraudēt valsts ārpolitisko kursu, šāds vēlēšanu iznākums ir izdevīgs arī pašreizējam augstākajam līderim ājatollam Hāmenejī. Pilsoņu paustais prieks par vēlēšanu iznākumu ir ļāvis vismaz daļēji atjaunot priekšstatu par valsts varas likumību un sabiedrības atbalstu varai. Turklāt valsts augstākajam līderim pa prātam ir arī garīdznieka atgriešanās prezidenta amatā. M. Ahmadinežāds bija pirmais prezidents, kurš nenāca no garīdznieku aprindām, un sava amata termiņa laikā viņš ne reizi vien bija iebildis pret reliģiskajā kārtībā balstītajiem valsts darbības mehānismiem un arī garīdznieku atbalstītājiem. Savukārt H. Rūhānī, pats būdams garīdznieks, valsts teokrātiskos pamatus nav apšaubījis.
Nākamais prezidents rietumvalstis ir aicinājis uz sarunām, taču vienlaikus atgādināja, ka tām ir jāciena Irānas tiesības. Vašingtona, kas diplomātiskās attiecības ar Irānu sarāva 1979. gadā, pēc vēlēšanām ir izteikusi gatavību veidot tiešus kontaktus ar Irānu, lai diplomātiskā ceļā risinātu nesaskaņas par tās kodolprogrammu. Ar uzvaru viņu ir apsveikuši un gatavību domstarpības novērst apliecinājuši arī citi rietumvalstu līderi, tajā skaitā Eiropas Savienības ārpolitikas koordinatore Katrīna Eštone. Turpretim Izraēla atgādinājusi, ka Irānas prezidents nepieņem lēmumus par kodolprogrammu, un uzsvērusi, ka Irāna ir jāvērtē pēc tās darbiem, ne vārdiem.
Uzrunā jaunos
Pēc H. Rūhānī sniegtās informācijas, viņš prot angļu, vācu, franču, krievu un arābu valodu, kā arī Glāzgovā ieguvis juridisko zinātņu doktora grādu. Viņš ir kritizējis sabiedrībā nepopulāro tikumības policiju, kuras pārstāvji, piemēram, arestē sievietes, kuras uz ielas nenēsā atbilstošus galvas lakatus un citus apģērba gabalus. Viņš ir aicinājis atcelt interneta lietošanas ierobežojumus, kā arī izteicis vēlmi atbrīvot politiski ieslodzītos, ja par to izdotos vienoties ar augstākām amatpersonām. Kampaņas laikā daudzi no šiem izteikumiem izklausījās vien pēc solījumiem, kuriem nebūs lemts piepildīties, jo tika prognozēts, ka uzvarēs radikālkonservatīvie spēki. Taču H. Rūhānī palīdzēja atbalsts, ko viņam izteica bijušie prezidenti M. Hatāmī un Alī Akbars Hašemī Rafsanžānī, kurš no dalības šajās vēlēšanās tika diskvalificēts. Tāpat viņš bija spējis piesaistīt jaunāko vēlētāju paaudžu simpātijas, savā labā izmantojot valstī aizvien jūtamāko paaudžu konfliktu. No 70 miljoniem Irānas iedzīvotāju (balsstiesīgo ir 50 miljonu) divas trešdaļas ir vecumā līdz 35 gadiem, un viņu skatījums krietni atšķiras no valdošajiem stingrās līnijas pārstāvjiem, kuri savu varu realizē, izmantojot tikumības policiju, interneta bloķēšanu un citus ierobežošanas līdzekļus.
Ņemot vērā stingrās līnijas pārstāvju spēcīgās pozīcijas Irānas varas struktūrās, H. Rūhānī panākumi ir uzskatāmi par mēreno spēku panākumu. Taču, kā norāda BBC, viņš nebija 2009. gada vēlēšanās sarosījušos reformistu ne pirmā, ne arī otrā izvēle. Daudzi reformu politikas atbalstītāji lielākas cerības bija likuši uz jau minētajiem bijušajiem prezidentiem M. Hatāmī un A. Rafsanžānī. Kad kļuva skaidrs, ka viņi vēlēšanās vai nu nevarēs, vai nevēlas piedalīties, viņu atbalsts tika H. Rūhānī.