Vismaz 574 cilvēku Latvijā diennakti rūpējas par pieņemtajiem audžubērniem, taču viņiem nav tiesību uz pensiju. Labklājības ministre pieļauj, ka audžuvecāki pensijas tomēr saņems, svētdien vēsta televīzijas kanāla TV3 raidījums "Nekā Personīga".
Darbs ir, bet nav tiesību uz pensiju. Tādā situācijā dzīvo vismaz 574 cilvēki Latvijā. Stāsts ir par audžuvecākiem, kuri uz ilgāku vai īsāku laiku uzņemas rūpes par tiem bērniem, kuriem nācies tik smagi ciest savās bioloģiskajās ģimenēs, ka valsts ir spiesta tos atņemt vecākiem. Audžuģimenei atbildība par uzticētajiem bērniem ir vēl lielāka, nekā pret saviem. Tas ir pilnas slodzes darbs. Parasti audžuvecākiem nav iespēju līdztekus strādāt citā darbā, lai sapelnītu pensijai. Problēmas risināšanā sola iesaistīties arī Valsts prezidenta kundze, kura kļuvusi par ,,Latvijas Audžuģimeņu biedrības,, patronesi. Bet izšķirīgais lēmums būs atkarīgs no politiskās gribas valdībā un Saeimā, kur audžuvecāku pensiju jautājumu solīts apspriest nākamnedēļ.
Šis ir tikai viens no piemēriem ar darbu sarakstu, ko dara audžuvecāki ģimenē ar 6 bērniem. Un tā – Annai ir vajadzīgs cienasts klases vakaram, Jurim krāsainais papīrs, Inesei izšūšanas audums. Aija ir jāaizved vizītē pie ārsta, bet Līgai jāsagādā tērps dramatiskajam kolektīvam un Terēzei ir jānopērk sporta apavi. Šajā sarakstā vēl nav uzskaitīti visi tie parastie ikdienas darbi, kā, piemēram, brokastu gatavošana, vakariņas un arī vēl palīdzēšana bērniem sagatavoties nākamās dienas mācībām.
Marija to visu dara ar prieku. Pašai dēli jau lieli un pēdējos 8 gados savā ģimenē viņa uzņēmusi un aprūpējusi vēl 15 bērnus.
"Jā, es saprotu, es piekrītu – tas ir smags darbs. Tas ir 24 stundas diennaktī. Bet tas ir gandarījums! Man prieks par savu darbu!" sacīja Marija Pupiņa.
Un prieks par to, ka pašas mamma, kurai drīz jau būs 80, palīdz ar darbiem virtuvē, lai Marija ar vīru vairāk laika varētu veltīt bērniem.
"Viņiem ir ļoti liela slodze. Viņi daudz nodarbojas ar bērniņiem. Katrs iet un katrs prasa – saka, mamm, mamm! Visiem mīlestību gribas no viņas," Pupiņas sacīto apstiprināja Marija Raščevska, audžuģimenes vecmāmiņa.
Tam ir rezultāts. Marijas audžubērni saņem daudz atzinības gan par sabiedriskiem panākumiem skolā gan sasniegumiem dažādos kolektīvos.
Audžuģimenes no pārējām atšķiras ar to, ka bērni netiek adoptēti. Tie tiek uzticēti audžuvecākiem uz laiku, piemēram, kamēr lemj par īsto vecāku tiesību atņemšanu vai paturēšanu vai kamēr atrod adoptētājus. Daļa audžuģimenē paliek arī uz daudziem gadiem. Ir arī smagi slimi, ar īpašām diētām, bērni no trūcīgām un vardarbīgām ģimenēm un bērni ar atkarībām. Pēdējā laikā arvien biežāk pie aprūpētājiem nonākot arī tādi, kam vecāki ir tik ļoti aizņemti veiksmīgā biznesā, ka bērni pamesti likteņa varā. Audžuvecākiem tikmēr ir jāspēj smagas emocionālas krīzes pārcietušajiem bērniem atgūt dzīvesprieku.
"Viņi ienāk tādi trausli, bailīgi. Un tad tā atbildība arī tev pašam ir tāda lielāka par to bērnu. Jo tas tomēr nav tavējais. Bet tu viņu mīli un iemīli tā, kā savējo un izturies un rūpējies par viņu, kā par savējo. Citādi tas nemaz nevar būt," turpināja Marija Pupiņa.
Latvijā patlaban ir 574 audžuģimenes, kas kopumā aprūpē 1139 bērnus. Aija un Gunārs Sarkani no Daugavpils šobrīd ir vecāki 6 audžubērniem. Sandra Ozola Riebiņu novadā līdz šim uzaudzinājusi jau 10, Olga Glaudāne no Ilūkstes 22 bērnus, Valentīna Stabulniece no Krāslavas 20 bērnus. Audžuvecāki atzīst, ka tas ir sirds, nevis peļņas darbs. Neatkarīgi no tā, cik bērnu ir ģimenē un neatkarīgi vai tie ir slimi vai veseli, valsts audžuģimenei piešķir 80 latus ikmēneša pabalstu. Bet bērna vajadzībām vēl var saņemt speciālos pabalstus, piemēram, invaliditātes gadījumā. Pašvaldība, no kuras bērns nācis, piešķir uzturnaudu atkarībā no rocības. Audžubērna uzturam lielākās summas – 200 latus mēnesī maksā Liepāja un Olaine. Rīga 150 latus, kamēr, piemēram, Daugavpils, Nereta un Līvāni – tikai 70 latus.
Tā kā vienā audžuģimenē bērni nonāk no dažādām Latvijas vietām, kādam brokastīs iznāk, piemēram, 2 biezpiena sieriņi, jo viņš ir no bagātākas pašvaldības, citam bezmaz tikai pusīte, jo viņa pašvaldība vairāk nevar atļauties.. Ir audžuvecāki, kas regulāri piemaksā no savas naudas.
"Mēs esam tie, kas esam sapratuši, ka varam palīdzēt bērniem(..)tāpēc, ka mums atļāva līdzekļi, mums atļāva māja un viss pārējais un darbs. Tāpēc mēs viņus arī ņēmām. Ja mēs būtu tā – no rokas mutē, mēs neņemtu, jo mēs apzināmies, ka tas prasa ļoti daudz līdzekļus un tas ir tāds kā ziedojums. Saprotiet, citi ziedo varbūt garāmejot kādam ubagam, izstieptā rokā ieliek kādu desmitnieku vai 5 lati vai tamlīdzīgi. Nu, mēs varbūt vairāk un katru dienu dodam bērniem," skaidroja audžumamma Sandra Ozola.
Daudzi audžuvecāki par savu naudu turpina rūpēties par audžubērniem arī vēl tad, kad tie jau sasnieguši 18 gadus un oficiāli tas vairs nav jādara. Palīdz remontēt jauno dzīvesvietu, sagādāt mēbeles, iekārtoties darbā.
Valsts attieksme pret audžuģimenēm ir vārdos ļoti atbalstoša. Atšķirībā no bērnunama, ko vajadzētu izmantot tikai ārkārtas situācijās, prakse pierāda, ka audžuģimeņu bērni izaug daudz piemērotāki dzīvei. Taču audžuģimeņu pietrūkst. Daudzi baidās uzņemties pienākumus un būt pakļauti dažādu inspekciju kontrolēm, zinot, ka vecumdienās, pēc padarītā darba, nebūs tiesību par to saņemt valsts pensiju.
Skolas un ģimenes psiholoģe Inita Zarkeviča: "Bet, taču visi mūsu bērnunamu darbinieki saņem algas ar nodokļiem un tas nav viens cilvēks. Tās ir nakts auklītes, tas ir sociālais pedagogs, parasti bērnunamos tādā vai citādā komplektā..bērnunama vadītājs utt. Audžuģimene šajā gadījumā ir viss – pavārs, vadītājs, nakts auklīte, dienas auklīte, apkopēja, kas vien vēlaties – audzinātāja, izklaidētāja. Un viņa nevar aiziet mājās. Un viņa nevar teikt – nē, man šitie bērni..es tagad ar viņiem esmu piegurusi, bet es aiziešu mājās un uzlādēšos. Jo tas jau viss notiek viņas mājās. Un viņa nevar īsti aiziet atvaļinājumā, jo nav tāda varianta!"
Sanāk, ka arī pensija audžuvecākiem sev būtu jānopelna kādā citā algotā darbā. Lai gan ir skaidrs, ka tas nav reāli izdarāms.
"Ir mēneši kādi divi, kad tas bērns neatiet no tevis. Jo viņš meklē to drošības sajūtu, meklē tavu pieķeršanos, meklē to sirsnību, lai atrastu to kontaktu. Viņam vajag dubultu mīlestību. Dubultu! Jo, ja tu savam vari varbūt kādreiz kaut ko pateikt, tam pieņemtajam – viņam jādomā. Jo viņam tā sirsniņa ir daudz trauslāka, daudz jūtīgāka. Un uz to momentu viņam cita neviena nav," skaidroja audžumamma Aija Sarkane.
To, lai audžuvecākiem bērnu audzināšanas gadus ieskaitītu darba stāžā, līdzīgi kā daudzbērnu ģimenēm, viņi lūguši gan tagadējai labklājības ministrei no Vienotības, gan arī iepriekšējam ministram no ZZS, taču saņēmuši ,,nē".
Audžumamma Olga Glaudāne: "Ļoti sāpīgi, kā tur ministrs teica, ka neesam mēs līdzvērtīgi daudzbērnu ģimenēm, ka nav atsevišķi tādas sociālās garantijas, kas būtu tieši audžuģimenēm. Tas ir sāpīgi un mēs uzskatām, ja mums drusku būtu veltīta lielāka uzmanība mūsu pensijām, vairāk būtu audžuģimeņu un līdz ar to arī varbūt to bezdarbnieku būtu mazāk."
Arī neraugoties uz to, ka valsts prezidenta kundze Dace Seisuma kopš pērnā gada vidus ir kļuvusi par patronesi vienai no audžuģimeņu organizācijām - ,,Latvijas Audžuģimeņu biedrībai,, , kas cīnās par lielāku atbalstu bērnu aizbildņiem un arī par audžuvecāku pensijām, neko panākt nav izdevies. Prezidenta kundzes piedalīšanās pašlaik vairāk izskatās pēc reprezentatīvas un uzmundrinošas funkcijas. Kundze atbalstot pensiju piešķiršanu audžuģimenēm, bet aizņemtības dēļ nevarēja mums komentēt, ko tieši iecerējusi darīt.
Nākamnedēļ problēmai sola pievērsties deputāti Saeimā, kur uz pārrunām uzaicināti gan finanšu, gan labklājības ministri, lai lemtu, ko darīt ar audžuģimeņu pensijām.
Aija Barča, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja (ZZS): "Es domāju, ka tas būtu taisnīgs lēmums un es domāju, ka mēs ar to tiksim galā un gan Labklājības ministrija, gan Finanšu ministrija..Nu, protams, diskusijas būs, bet es ļoti ceru, ka tā tas notiks ar nākamā gada 1.janvāri."
Labklājības ministrija pašlaik cenšas savākt datus par to, kā audžuģimeņu problēmas atrisinātas citās Eiropas valstīs. Labklājības ministre nav pārliecināta, vai taisnība audžuģimenēm, ka Latvija un Lietuva šobrīd ir gandrīz vai vienīgie izņēmumi, kur audžuvecākiem nav tiesību uz valsts pensiju. Tomēr uzskata, ka risinājums ir apspriežams.
Ja mēs pārejam uz konceptu, ka audžuģimenes Latvijā ir nodarbošanās, tāda pati, kā jebkura, izņemot, ka tā prasa daudz vairāk sirds, mīlestības, pacietības un arī misijas apziņu, tad automātiski izriet, ka tā ir noteikta profesionāla nodarbošanās un tai līdzi nāk noteiktas sociālās garantijas. Tātad, ja šis pēc visu pušu viedokļiem tiks atzīts par labāko, to arī darīsim," skaidroja Labklājības ministre Ilze Viņķele. "Acīmredzot, atliek spert nākamo soli un šo darbu arī nostiprināt kā algotu darbu ar no tā izrietošajām sociālajām garantijām."
Ministre atzīst arī, ka pensiju piešķiršana audžuvecākiem varētu būt labs stimuls, lai veicinātu audžuģimeņu skaita pieaugumu un līdz ar to vairāk bērnunamu audzēkņu nonāktu ģimenēs.