Itālija nobalsoja par diviem "klauniem" – tā raksturodams parlamenta vēlēšanu iznākumu Itālijā, Vācijas kancleres galvenais sāncensis Pērs Šteinbruks iedzina strupceļā ciemos atbraukušo Itālijas prezidentu.
Džordžo Napolitano atteicās pusdienot kopā ar vācu opozīcijas līderiem, lai gan sociāldemokrāts nepateica neko jaunu.
Itālijas ekspremjers Silvio Berluskoni ekscentriskās uzvedības dēļ par klaunu dēvēts daudz un bieži, bet kreisās un eiroskeptiskās Piecu zvaigžņu kustības līderis Bepe Grillo patiešām ir izbijis komiķis.
Likteņa ironijas pēc viņi abi ir tie, kas tagad var šūpot Itālijas valdības laivu. Ne B.Grillo "Movimento 5 Stelle", kas vēlēšanās ieguvusi ceturto daļu balsu, ne S.Berluskoni partija pagaidām neizrāda vēlmi apsēsties pie sarunu galda ar Demokrātiskās partijas līdera Pjēra Luidži Bersāni vadīto kreiso centristu koalīciju, kas saņēma mandātu vairākumu apakšpalātā. S.Berluskoni un B.Grillo, panākot savu partiju senatoru solidāru balsojumu, var bloķēt jebkādu likumdošanas darbu. Šāda divu populistu neformāla savienība tracina visas Eiropas politiķus, jo garantē jaunu Itālijas valdības krīzi jau drīzā nākotnē.
Šobrīd Itālijā nav tādas partijas, kurai būtu iespējas izveidot stabilu valdību. No vienas puses, itālieši pie politiskās nestabilitātes ir pieraduši, jo tā jau sen ir "tradīcija". Zābaka formas pussalā valdības mainās tikpat neizbēgami kā gadalaiki. No otras puses, itāliešiem apnikusi budžeta taupības propaganda, kurā viņi saskata Vācijas pirkstu.
Protams, Itālijas vēlēšanu iznākumu noteikusi vēlētāju vilšanās. Kad pēc "uzdzīvotāja un tērētāja" S.Berluskoni par premjeru tika nosaukts ekonomists M.Monti, šķita, ka valstij izdosies atgūties no krīzes - "uz zinātniskiem pamatiem". M.Monti solīja, ka reformas ļaus Itālijai atgūt konkurētspēju, taču pēc nodokļu pacelšanas sāka pieaugt bezdarbs. Itāliešus nokaitināja taupības politika un pensiju sistēmas reforma, viņi streikoja veselu nedēļu, un bijušais izklaidētājs B.Grillo ar savu komandu uzradās īstajā laikā īstajā vietā. M.Monti taupības kurss nāca par labu arī viņa priekštecim - S.Berluskoni partija vēlēšanās dabūja pat vairāk balsu, nekā cerēja. Pazīstamais ekonomists Pols Krūgmens avīzē "The New York Times" trekni pasvītrojis, ka Itālijā stingrās taupības politika nav attaisnojusies. Bet ne jau Itālijā vien vēlētāji, sadūrušies ar valdības taupības kursu, kā labāku alternatīvu izraugās daždažādus apšaubāmus politiskos populistus.
Vārga valdība Itālijā nozīmēs to, ka uz pārejas kabineta reformu izdzīvošanu cerēt neklājas, bet valsts ārējā parāda samazināšanas centieni ļodzās uz naža asmens. Bet ja valdības veidošana izjuks un nākamo pāris mēnešu laikā Itālijā notiks jaunas vēlēšanas, tās var sagādāt vēl lielāku jucekli - protesta noskaņojums laika gaitā var tikai pieņemties spēkā.
Mēs varētu nelikties ne zinis par ķildām itāliešu politiskajā virtuvē, ja vien Itālija nebūtu eirozonas trešā lielākā ekonomiskā lielvalsts. Atšķirībā no mums itālieši nav izturējuši dzīvi ar cieši savilktu jostu un vēlēšanās noraidījuši tēriņu apcirpšanu un nodokļu celšanu. Ja Itālijas krīze ieilgs, to nevarēs neizjust visas Eiropas tirgos, lai gan bija pazīmes, ka sākotnējais destabilizējošais efekts ir mazinājies.