Ziemeļvalstu un Baltijas «zaļais» profils ir saistošs investoriem no visas pasaules, saka Ziemeļu investīciju bankas (NIB) prezidents un vadītājs Henriks Normans.
- Kā jūs raksturotu pašreizējo investīciju situāciju Skandināvijā un Baltijā?
- Lasot laikrakstus, aina paveras drūma un bezcerīga. Tomēr notiek arī daudz kas pozitīvs. Tiek stiprinātas institūcijas ap eiro. Eiropā, kur nu ir notikušas reformas, aug darba ražība. Tā kā es pievienojos poētiskajam teicienam, ka vistumšāk ir pirms rīta ausmas. Krīze šķiet atkāpjamies, jo politiķi ir izdarījuši savu. Finanšu sistēmā ir pietiekama likviditāte, jo Eiropas Centrālās bankas iesaistīšanās ir darījusi savu, un valstu aizņemšanās izmaksas krītas. Manuprāt, investīcijām šai situācijā ir jāpieaug. Interesanti ir redzēt, ka Ziemeļvalstis un Baltija kapitāla tirgum nu ir mīļā vietiņa – mēs esam iemantojuši labvēlību. Ja raugāmies uz valstu aizņemšanās izmaksu samēru attiecībā pret Vāciju, tad Dānijai tās ir zem Vācijas, Zviedrija ir tai tuvu, Somija tāpat. Un ja skatāties uz ekonomikas «augšāmcelšanos» Latvijā, tad tā ir ļoti sekmīga. Esat izgājuši caur pamatīgām grūtībām, bet nu jūsu ekonomika ir ievērojami labāka. Ja jūs tā turpināsit, un ja eiro nostiprināsies, manuprāt, mēs varam gaidīt samērīgi gaišu nākotni.
- Kas ir «mēs»?
- Ziemeļvalstu un Baltijas reģions. Var uzlūkot katru mūsu valsti kā atšķirīgu, tomēr, ja raugās no starptautiskas perspektīvas, mēs iezīmējamies tieši kā reģions. Latvija ir nokļuvusi mediju virsrakstos, un paskatieties, cik ilgi tur jau turas Somija, kas arī ir izgājusi taupības periodu! Latvija tiek stādīta par piemēru. Pirms desmit gadiem nekā tāda nebija. Tāpēc kopumā varu teikt, ka investīciju klimats pašlaik ir nospiests, un kompānijas veido naudas uzkrājumus, tomēr pēc ieilgušā investīciju apsīkuma perioda, kurā esam, šķiet parādāmies gaisma.
- Krīzes pārvarēšana tātad ir treknāk investoru kartē iezīmējusi arī Latviju?
- Tā varētu teikt. Ziemeļu un Baltijas modelis pēkšņi ir nokļuvis uzmanības centrā, un delegācijas brauc no Ķīnas un no ES, lai skatītos un domātu, kā šī pieredze varētu līdzēt viņiem.
- Kā jūs īsumā raksturotu Ziemeļu modeli?
- Šīs ir atsevišķas valstis ar ļoti atšķirīgu vēsturi. Tās visas ir mazas valstis. Bet, ja ņemam par atskaites punktu šā reģiona IKP, tad mūsu panākumi ir lielāki par mūsu izmēru. Tāpēc veiksmes dēļ mums pilnīgi noteikti ir nepieciešama sadarbība. Es esmu no Dānijas, un Ķīnā par to cilvēki neko daudz nezina. Bet par Ziemeļvalstu reģionu viņi jau zina. Mums ir saprātīgi elastīgs darba tirgus un labāka sociālā drošība nekā daudzviet citur. Arī nedaudz lielāks publiskais sektors un augstāki nodokļi, bet tie nozīmē sociālo drošību. Un beidzamais – mums ir «zaļš» profils, mēs konsekventi piestrādājam, lai attīrītu Baltijas jūru. Ja kādam interesē tīra vide, tad šis reģions ir piemērots šādām investīcijām, jo vairākas kompānijas šai reģionā ir ekoloģiskā apzinīguma priekšgalā.
- Saprātīga politika acīmredzot ir izeja no jūsu piesauktā drūmuma un bezcerības – gloom & doom.
- Jāsaka, ka gloom & doom ir ikvienam aizvien acīmredzama realitāte. Tomēr es uzskatu, ka politiķu paveiktais netiek pienācīgi novērtēts. Viņi tagad runā par banku ūniju, kas bankas padarītu drošākas un arī sekmētu izaugsmi, jo bez efektīva kapitāla tirgus tāda nav iespējama. Labs ir rādītājs, ka Dienvideiropā uzlabojas produktivitāte, arī Vācijas produktivitātei aizvien ir labi rādītāji. Ir uzlabojusies institucionālā joma. ECB ar tā sauktajām ilgtermiņa pārfinansēšanas operācijām ir uzlabojusi likviditāti problemātiskajās valstīs, un pārfinansēšanas izmaksas ir zemas. Nauda pašlaik ir lēta, un kompānijām tas ir labi. Tā kā lietas notiek. Kas attiecas uz krīzi, tad es pat nedomāju, ka tāda ir tikai eirozonā. Krīze ir Rietumu pasaulē. Jo arī ASV ir tekošā konta un budžeta deficīta krīze, arī augsts bezdarbs. Viņu priekšrocība ir lielāka iespēja vēl celt nodokļus, bet politiskā sistēma, lai tiktu ar viņu krīzi galā, ASV ir slikta. Nē, šī nav tikai eiro, bet Rietumu ekonomiku krīze, jo mēs vairs neesam tik konkurētspējīgi, kā agrāk. Tā ir risināmā problēma. Un es teiktu, ka mūsu reģions vēl ir samērīgi konkurētspējīgs.