Patiesi ceru, ka pašreizējās viedokļu sadursmes un diskusijas par un ap kino jautājumiem Latvijā palīdzēs rast atrisinājumu kino nozares budžeta katastrofālā finansējuma problēmai un dos tam jaunu atbalstu 2014.gada budžetā.
Sašutumu izraisījis 2013.gada budžeta pieņemšanas process Saeimā, kura ietvaros nobalsojām par 25 000 latu piešķiršanu filmas "Dvēseļu putenis" pieteikuma izveidei.
Skaidrs, ka kino nozares profesionāļos, kuri kopš krīzes sākšanās un patiesībā jau visus 20 gadus cīnās, lai Latvijas kino nozare nevis dzīvotu, bet vispār spētu eksistēt, šis fakts ir radījis, maigi izsakoties, apjukumu.
Arī tie Nacionālās apvienības Saeimas deputāti, kuri stingri iestājās par to, lai ārpus konkursa vispār netiktu piešķirts finansējums, par ko, starp citu, spriedām arī frakcijas sēdē, jūtas ne visai savā ādā, redzot, ka budžeta priekšlikumam klāt tomēr piekarināts konkrēts projekts. Protams, lieliski saprotam, ka dažu kolēģu pacietības biķeris ir pilns, redzot, kā gadu no gada kino nozares eksperti, jo īpaši kritiķi, vīpsnā par jebkuru kino projektu, kas vēsturiskā žanra ietvaros ticis realizēts vai virzīts projektu konkursiem. Būsim godīgi – šī pagale deg no abiem galiem.
Ļoti labi, ka mediju uzmanība jau atkal ir pievērsta Latvijas kino jomai, Latvijas kino nacionālam pasūtījumam, nacionāļiem un jautājumam - vai tomēr Saeimas deputāti būs tie, kuri spēs pietiekoši kvalitatīvi un profesionāli izvērtēt katru projektu atsevišķi, atbalstot sev vistuvākos un patīkamākos kino šedevrus.
Man jāatvainojas tiem cilvēkiem, kuri par šo divdesmit piecu tūkstošu latu piešķīrumu ir sašutuši, un jāizsaka cerība, ka šis sašutums aizsāks pilnvērtīgas sabiedriskās diskusijas par un ap Latvijas kino industrijas kā vienas no vadošajām kultūras radošajām sfērām ilgtermiņa attīstību. Tāpat jācer, ka diskusija atkal raisīsies par kino nacionālā pasūtījuma profesionālu izveidi, lai vairotu tādu filmu tapšanu, kas būtu cieši saistītas ar valstiskās piederības un nacionālās identitātes stiprināšanu, nonākot līdz reālam rīcības plānam un budžetam.
Ceļā uz mākslinieciski kvalitatīvu un augstvērtīgu kino, kas nacionālā pasūtījuma ietvaros varētu tikt atbalstīts vismaz reizi gadā, mums jāspēj pilnveidoties jautājumos, kuros mēs bieži vien neesam kompetenti un citkārt pat ar saviem spriedumiem apdraudam kādas kultūras jomas eksistenci. Kā vienu no šādiem problēmjautājumiem, kā dēļ cieš Latvijas kino nozares attīstība, varu norādīt lielas sabiedrības daļas kino izpratnes un pazīšanas trūkumu jeb agresīvu nepatiku pret atsevišķiem kino žanru stiliem.
Mums daudz saprotamāk jārunā par to, ka jebkurā mākslā ir iespējama attīstība vienīgi tad, ja tiek nodrošināta žanru un stilu dažādība - daudzveidīgums. Tieši tāpat mums jāsaprot, ka viena cilvēka viedoklis nevar būt noteicošais filmu tapšanas procesā, jo tas, neapšaubāmi, ved pie cenzūras mākslā, kas nav 21.gadsimta Rietumeiropas kultūrai raksturīga tendence, bet gan tikai un vienīgi ilgas pēc 20.gadsimtā piedzīvotā totalitārisma blakusefektiem.
Vai filmu kvalitātes galvenais kritērijs ir un būs to noskatījušos skatītāju daudzums? Nē! Viennozīmīgi tam ir jābūt svarīgam kritērijam, bet ne noteicošajam, jo, piemērojot šādu kritēriju ne tikai kino, bet arī citām kultūras jomām, mums, iespējams, nāktos atteikties no mākslas izstādēm, baleta, improvizācijas teātriem, folkloras kopām un vēl daudz kā cita, tā vietā atstājot tikai Dziesmu un deju svētkus un Bauskas kantri mūzikas festivālu.
Nesen kāds Saeimas deputāts mani uzrunāja, sakot, ka pamanījis manu dalību kino festivāla "Lielais Kristaps 2012" žūrijā, kurā balsoju par dokumentālo filmu "Dokumentālists". Viņš jautāja, kā es, nacionālists, esmu varējis balsot par šo filmu, jo viņš tajā saskaitījis vismaz četrdesmit rupjus krievu lamu vārdus? Jutos apstulbis un paspēju vien atbildēt, ka nespēju vērtēt lietas tik sekli.
Nacionālisti ir dažādi. Gan tādi, kuri ir par labas pārvaldības principu ieviešanu valsts pārvaldē un tās atbildības jomās, gan tādi, kuriem šie principi ir nebūtiski. Acīmredzot ir gan tādi nacionālisti, kuri filmas vērtē pēc tur esošo rupjo vārdu skaita, gan tādi, kuri bauda filmas scenāriju un režisora spēju ar savu mākslas darbu aizraut skatītāju.
Būsim lepni ar mūsu kino režisoru darbiem, un radīsim pasaules festivālos un vietējā auditorijā augsti novērtētas kino filmas!