Āris Jansons: Izraēlas pludmales apdraud raķešu ēna 1

Pēc astoņām savstarpējas bumbošanas dienām un bumbas sprādziena Telavivas autobusā (kura sarīkošanā - pamiera sarunu dienās - atzinās palestīniešu sunītu islāmistu grupējums Hamas) Izraēla un Hamas vienojās par ugunspārtraukšanu. Bojā gājuši 150 cilvēki, lielākoties palestīnieši. Upuru skaits gan nav proporcionāls, jo izraēlieši ir aizsargāti ar visām iespējamām metodēm, bet palestīniešu teroristi faktiski izmanto tautiešus kā dzīvos vairogus. Raķešu iekārtas viņi novieto blīvi apdzīvotos rajonos: lai ir vieglāk pārmest pretiniekam cilvēku upurus. Tātad šāvējiem tautiešu nav žēl, - kā nekā ir pasludināts džihāds pret Izraēlu, karš par ideju.

Izraēla masveida spēka pielietošanas taktiku pamatojusi ar bažām par Hamas rīcībā esošajām tāla darbības rādiusa raķetēm Fajr-3 un Fajr-5. Agrāk radikāļu rīcībā Gazas joslā nebija raķešu, kas varētu lidot līdz Telavivai vai Jeruzalemei. Loģiski, ka Izraēla grib liegt palestīniešu radikāļiem iespēju apdraudēt un nonāvēt savus pilsoņus. Hamas uzņēmās lielu risku, slepus ievedot raķetes Gazā: acīmredzot paļāvās, ka vainīgie netiks pieķerti. Šī pārgalvība dārgi maksāja raķešu programmas Fajr „arhitektam", Hamas militārajam komandierim Ahmadam Džabari, kuru panāca izraēliešu šāviņš, gan tiem vienkāršajiem palestīniešiem, aiz kuru mugurām slēpās Telavivas apšaudītāji. Neklājās taču šaubīties, ka Izraēla darīs visu nepieciešamo, lai novērstu raķešu draudus. Jau kuro reizi pārliecinājusies par izraēliešu apņēmību, Hamas bijusi spiesta sadarboties ar vidutāju Ēģipti, lai izvairītos no izraēliešu sauszemes operācijas Gazā - tad Hamas prestižu palestīniešu acīs ciestu vēl vairāk. 

Sprādzienbīstamajā vidē neiztrūkst Irāna - tā ir raķešu Fajr-5 ražotāja un piegādes organizētāja. Irāna ir ieinteresēta konflikta paildzināšanā, jo Gazas ugunspirts dienās varēja berzēt rokas: vismaz uz laiku tika novērsta uzmanība no konflikta Sīrijā. Irāna guva arī iespēju parādīt savas iespējas darbināt ne vien Hamas, bet visdažādāko kareivīgu palestīniešu grupu sviras. Tas atbilst Teherānas „atturēšanas stratēģijai", gaiņājoties no iespējama Izraēlas uzlidojuma savas atomprogrammas objektiem.    

Izraēlai jārēķinās ar to, ka Irānas centieni iedabūt modernu bruņojumu Gazas joslā turpināsies. Tāpēc būtisks ir jautājums par Ēģiptes gatavību līdzdarboties Izraēlai, sekmējot robežas drošību. Ēģipte kā pamiera garants (ASV pārraudzībā) faktiski uzņēmusies atbildību par to, ka palestīniešu rīcībā esošās tāla lidojuma rādiusa raķetes tiek neitralizētas un bruņojuma nogāde palestīniešiem Gazā tiek novērsta. Atliek sekot, vai Hamas ievēros ugunspārtraukšanu un vai tā rūpēsies par citu grupu, sevišķi „Palestīnas Islāma džihāda" pakļaušanos pamiera noteikumiem.

Hamas ir vēlējusies Izraēlas solījumu vairs nenogalināt tās līderus un izbeigt Gazas sektora robežu blokādi, kas postoši ietekmē anklāva ekonomiku. Līdz šim gan izraēliešu blokāde nav nekad bijusi totāla, arī karadarbības dienās Gaza no Izraēlas saņēma elektrību, gāzi, pārtiku un medikamentus. 

Gazas joslā pastāv trīs problēmu mezgli, kas veido strupceļu: Hamas un Izraēlas konflikta saglabāšanās, vārdu kaujas starp Palestīnas autonomiju un Izraēlu un aukstais karš divu galveno palestīniešu grupējumu starpā. Konfliktu nedrīkst uzskatīt par lokālu, jo tā avots ir teroristiski noskaņoti visai fanātiski karotāji. Līdz 40 000 vīru liels Hamas bruņotais kontingents, dažādi krimināli grupējumi. Ar Hamas var vienoties, bet ir arī nevaldāmie. Ar to Palestīnas autonomijas daļu, kas atrodas Jūdejā un Samārijā ar galvaspilsētu Ramallahā, Izraēla nav karojusi. Un arī ar tiem, kas pārvalda Gazas joslu, varētu noslēgt ilglaicīgu mieru, ja šo līderu domāšanā vienīgā misijas jēga neaprobežotos ar džihādu.

Panākot vienošanos, sev plus punktus nopelnījusi Ēģipte un tās prezidents Mohameds Mursi, kurš nācis no Musulmaņu brālības, kas radniecīga Hamas. Tagad Ēģiptei, kuru pēc revolūcijas piemeklējušas ekonomikas likstas, ir lielākas cerības uz bagāto arābu valstu un Rietumu finanšu atbalstu, bet tās līderim būs lielāka autoritāte arābu vadītāju vidū.

Pamieram jākļūst par ievadu smagām sarunām, no kurām būs atkarīgs, cik ilgi trauksmainajā novadā valdīs trauslais miers. Izraēlas televīzijas publiskota aptauja, kurā 70% izraēliešu neatbalsta vienošanos ar Hamas, liecina, ka konflikta ogles gruzd arī robežas otrā pusē. Uzdodot jautājumu, kad reiz izdosies panākt Izraēlas un palestīniešu samierināšanu, reģiona norišu pētnieki kārtējo reizi atceras Izraēlas kādreizējās premjeres Goldas Meiras teikto: „Palestīnieši noslēgs mieru ar Izraēlu tad, kad viņi sāks mīlēt savus bērnus stiprāk, nekā viņi neieredz ebrejus."