Profesors Barševskis: Daugavpils noteikti kļuvusi latviskāka 1

– Nesen tika pieņemts Latgales attīstības plāns 2012.–2013. gadam. Kā vērtējat šo plānu? Vai redzat tajā ko jaunu?

– Kā lai to pasaka? Līdz šim jau Latgalei ir bijuši dažādi attīstības plāni, bet sasniegtie rezultāti ir tādi, kādi nu ir. Es būtu piekritējs citādiem plāniem, kur visai teritorijai ārpus Rīgas reģiona noteiktu īpašās ekonomiskās zonas statusu. Būtu maksimāli jāveicina investoru nākšana ārpus Rīgas reģiona, kaut kādā veidā atvieglojot biznesa nosacījumus, un tam, manuprāt, būtu lielāka jēga. Tomēr arī šis plāns noteikti kaut ko dos. Šobrīd pārsvarā visa infrastruktūra, piemēram, ceļi, pārsvarā būvējas vai remontējas tieši ap galvaspilsētu. Dažkārt, braucot Pierīgā, pat liekas dīvaini – vēl samērā normāls asfalts, bet jau tiek lauzts ārā, tiek likts jauns, bet tajā pašā laikā simt kilometru tālāk, vienalga kurā virzienā, ir daudz sliktākā stāvoklī esoši ceļi, kuri netiek remontēti.

– Jūs negribat nodalīt Latgali no pārējās Latvijas ārpus Rīgas reģiona?

– Varbūt dabūšu pa galvu no daudziem Latgales patriotiem, bet es ļoti daudz braukāju pa Latviju, un daudzviet Kurzemē un Vidzemē ir nostūri, kur situācija ir līdzīga. Ja ņemam šos 20 gadus, tad policentriskā attīstība ir bijusi ļoti nosacīta. Tā vai citādi, bet lielākā daļa līdzekļu ir apgrozījusies galvaspilsētā.

– Jūs esat Daugavpils universitātes rektors. Kādā veidā jūs varat piesaistīt augsta līmeņa profesorus, fiziski atrodoties tik tālu no centra? Vai šis faktors jau automātiski jūs nenoliek sliktākā situācijā nekā Rīgas augstskolas?

– Zināmā mērā tā ir. Vienu brīdi, ministra Normunda Broka laikā, piešķirot finansējumu, parādījās reģionālie koeficienti. Tagad to vairs nav. Latvijā ir diezgan daudz augstskolu, bet vismaz pagaidām tās visas ir piepildītas. Tagad tuvojas lielā demogrāfiskā bedre, un situācija, iespējams, mainīsies. Reģionālās augstskolas pilda daudz plašāku misiju nekā tikai izglītošanu, kā tas ir lielajām galvaspilsētas augstskolām. Reģionālās augstskolas veic ne tikai izglītības un zinātnes, bet arī kultūras un attīstības centra funkcijas. Tagad, kad atkal sāk pārdalīt budžetu, var redzēt, ka augstākā izglītība nav to nozaru sarakstā, kurām kaut ko dod. Ja paskatāmies uz Eiropu, tad tur krīzes laikā nevienā Eiropas valstī augstskolām budžets netika samazināts par 60%, kā tas notika pie mums. Tieši otrādi, krīzes laikā tur augstskolām piešķīra papildu finansējumu.

– Vai šie 60% bija visām augstskolām vai tieši jūsu augstskolai?

– Apmēram 60% visām. Ja augstskolām pārmet kaut kādas kvalitātes problēmas, tad jāsaka, ka ar to finansējuma apjomu, kādu augstskolas saņem, tās strādā ļoti labi, jo liela pasniedzēju daļa ir sava darba entuziasti. Daugavpils universitātes gadījumā mums izdevās pilnībā nosargāt akadēmisko personālu. Mums 67% pasniedzēju jau ir ar doktora grādu, kas ir ļoti labs rādītājs. Vairums mūsu augstskolas beidzēju paliek turpat reģionā strādāt. Tagad, kad ļoti daudz cilvēku brauc projām, cilvēku noturēšanai lieli nopelni ir tieši reģionālajām augstskolām.

– Jūs jau pieminējāt, ka reģionu augstskolas pilda arī zināmu kultūras centra funkciju. Daugavpilī ir vēl arī tāda specifika, ka tā ir latviskuma saliņa diezgan nelatviskā vidē. Kā jums izdodas šo latviskuma uzturēšanas funkciju pildīt?

– Mēs labi zinām, kādi bija referenduma rezultāti Latgalē un Daugavpilī. Un gribu pateikt, kāpēc. Sākoties krīzei, mēs visu valsts pārvaldi nocentralizējām. No reģioniem tika izvāktas visas iespējamās struktūras, kas vien tur bija. No reģiona izvācot valsts pārvaldes struktūras, mēs izvācām tās darba vietas, kurās vajadzēja latviešu valodas zināšanas. Šie cilvēki aizbrauca. Viens uz Rīgu, cits uz Angliju. Varbūt vajadzēja otrādi – daļu valsts pārvaldes struktūru iznest ārā no galvaspilsētas uz šiem krieviskākajiem reģioniem? Kas attiecas uz Daugavpils universitāti, tad neapšaubāmi esam pilsētvidi veidojošs uzņēmums. Esam viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem ar vairāk nekā 500 darbiniekiem, no tiem 216 – akadēmiskais personāls, un lielākais latviskuma centrs pilsētā. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka Daugavpils ir ļoti toleranta pilsēta un šeit nav bijušas kaut kādas kasīšanās uz nacionālā pamata. Tad, kad notika viļņošanās ap krievu skolu jautājumu, Daugavpilī praktiski bija klusums, tāpēc ka Daugavpilī skolu pārvalde jau toreiz bija pārgājusi uz bilingvālo apmācību.

– Kā latvietis jūtas Daugavpilī? Vai nav sajūta, ka neatrodies īsti savā zemē?

– Nē. Varbūt kādam, kas atbrauc, var likties savādi, ka krievu valodu dzird vairāk. Bet, arī šad tad braucot pa Rīgas mikrorajoniem, situācija ir līdzīga. Daugavpilī veikalos, piemēram, Rimi un citur, pārdevējas tomēr cenšas atbildēt latviski. Domāju, ka situācija nav tik smaga, kā to dažkārt zīmē. Diemžēl man ir jāmet akmens arī žurnālistu dārziņā, jo par Daugavpili parasti raksta vai nu sliktu, vai neko. Nesen atvērām universitātes pētniecības centru ārpus pilsētas. Tur bija akadēmiķi sabraukuši, un esmu pateicīgs, ka šis notikums tika atspoguļots arī TV Panorāmā. Bet šādu pozitīvu piemēru nav daudz. Pēdējo divdesmit gadu laikā par pilsētu ir izveidots ne pārāk pozitīvs tēls. Man ir piedāvāts darbs Rīgā ar divreiz lielāku algu, bet es esmu atteicies, jo vienmēr esmu sevi uzskatījis par Daugavpils patriotu. Man galvaspilsēta ne pārāk patīk. Daugavpilī jūtos labāk, un man šis mērogs ir daudz tuvāks.

– Runājot par mērogu, Latgalē vienmēr ir bijuši divi konkurējoši centri – Rēzekne un Daugavpils. Vai nav jūtama tāda kā greizsirdība vienam pret otru?

– Virknei projektu tā ir zināma problēma. Politiskā līmenī diezgan bieži nevar vienoties. Kaut vai runājot par koncertzāli, kas uzbūvēta Rēzeknē. Redzēs, laiks rādīs. Dievs dod, lai tā darbotos ar pilnu noslodzi, bet, manuprāt, lietderīgāk būtu tur attīstīt kādu ražotni. Šo konkurenci visu laiku jūt, jo Rēzekne ir centrā un tā ir kā Latgales sirds, bet daugavpilieši saka – mēs esam Latgales smadzenes. Daugavpils industriāli ir lielāka pilsēta, un, ja paskatāmies bezdarba rādītājus, tad tie Daugavpilī nav tie lielākie. Pilsētā attīstās arī ražotnes.