Intervija ar Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta direktoru, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra vadītāju profesoru Andreju Ērgli – par to, cik un kā tiek tērēts par veselības aprūpi, par infarktu skaita samazināšanos, par Saeimas vēlēšanām un gudrajiem latviešiem.
– Kaut gan jums ir mazliet cits pienākumu loks nekā ierindas ārstam, tomēr gribu uzzināt, kā vērtējat šodienas veselības aprūpi Latvijā?
– Mēs mokāmies ar pamatjautājumiem, un, kamēr tos neatrisināsim, viss pārējais ir tikai detaļas. Latvijas nelaime ir tā, ka šeit ir nepareizi sadalīti līdzekļi. Tikai nevajag pārprast: ne tikai tie līdzekļi, kas atrodas valsts pārziņā, bet visi, kurus izmantojam veselības aprūpei. Veselības aprūpes sistēmas priekšgalā var likt ģēnijus vai pilnīgus muļķus, nekas no tā nemainīsies. Tiek tikai sarīdīti pacienti ar mediķiem un mediķi – ar mediķiem. Pacientus atstāj pašplūsmā, ļaujot viņiem pašiem meklēt sev noderīgās lietas, bet tas ir nepareizi. Amerikāņu avīzē The Financial Times ir viens raksts par to, ko cilvēki tērē veselības aprūpei, un amerikāņi no IKP tai tērē 18% (pusi apmaksā valsts), savukārt Latvijā veselības aprūpei tērē 6% no IKP.
– Manuprāt, nepilnus trīs procentus.
– Nē, es runāju par to, ko valsts piešķir un ko piemaksā paši cilvēki. Kopā – seši procenti. Piemēram, es dzirdu, ka viens cilvēks gada laikā uztaisījis desmit vai vienpadsmit datortomogrāfijas. Viņš vienkārši izmet naudu vējā. Labāk lai samaksā nodokli un lai ārsts viņam pasaka – kur iet un ko darīt. Bet visi sāk kliegt – kādi vēl nodokļi?! Taču tagad tajos trīs procentos, kurus nefinansē valsts, ietilpst zāļu iegāde, privātārstu apmeklējums, vizītes pie šarlatāniem... Paskatieties uz vidējo dzīves ilgumu: tas pie mums ir garāks nekā Amerikā, kur līdzekļus no IKP tērē daudz vairāk nekā pie mums. Tomēr resurss, kas ir valsts rīcībā, ir par mazu, tur visiem nepietiek. Daudzi teica: nu tad taisām privāto medicīnu! Bet tagad tas nav izdevīgi, jo arī šī sistēma ir sabeigta. Par spīti visam – medicīna Latvijā ir ļoti labā līmenī. Un tagad paskatīsimies tā: katru gadu mēs taču zinām hospitalizāciju skaitu, tāpēc labāk pasakiet nevis to, cik trūkst naudas, bet gan – cik daudz vajadzīgs naudas, lai nodrošinātu algas līmeni ārstiem, māsām, cik daudz, lai sniegtu pakalpojumu pacientiem. Mēs zinām, cik daudz būs sirds operāciju, neiroloģisko un onkoloģisko operāciju – kamēr to skaits nesamazināsies.
– Un kā tad tas tiks samazināts?
– Protams, mēs nevaram teikt – visu naudu ieguldīsim slimību novēršanā. Mēs nevaram teikt – lai tie četrdesmit un piecdesmitgadnieki mirst nost, mēs tagad nodarbosimies ar profilaksi jauniešu vidū. Nauda ir jāsabalansē. Bet to nevar izdarīt valdība, tas ir Saeimas jautājums. Tāpēc es biju tik ļoti pret to, ka tiek noairēts Veselības likums. Kļūmes var atrast vienmēr, un var bezgalīgi mēģināt izpatikt vieniem vai otriem, bet likumam ir jābūt!
– Un kā ar veselības apdrošināšanu? To vajadzētu atdot privātkompānijām vai saglabāt valsts pārziņā?
– Nedomāju gan, ka apdrošināšana jāatdod privātkompānijām. To lielais mērķis jebkurā gadījumā ir – nopelnīt. Bet apdrošināšana ir līdz vienam līmenim: ja jūs gribat kaut kādas supermasāžas, baseinus un skaistumterapiju, par to jums nāksies maksāt pašai. Taču bērnu veselības aprūpi, kardiovaskulāro medicīnu, onkoloģiju un psihiatriju obligāti vajadzētu turēt valsts rokās. Tam visam jāpieskaita kompensējamie medikamenti. Zināt, tā ir drausmīga liekulība... Pensionāriem pie pensijas pieskaita piecus vai desmit eiro un saka: tas jums, lai samaksātu par medikamentiem. Bet tos dažus eiro noēd inflācija. Pareizāk ir šos līdzekļus iepludināt tiešā veidā farmaceitiem, lai pensionāriem vispār nekas nebūtu jāmaksā par medikamentiem. Savukārt mums, mediķiem, ir jādara viss, lai būtu nodrošināta profilakse. Ja ir noticis infarkts, mēs ārstējam, un tās ir trīs vai četras dienas, ne ilgāk. Pēc tam jābūt naudai, lai pacients saņemtu rehabilitāciju, jo nedrīkst būt tā, ka, iznākot no slimnīcas, nevienam nav skaidrs, kas jādara tālāk. Arī rehabilitācijai ir jāparedz nauda. Bet cilvēks to dara pats un samaksā četras reizes vairāk nekā vajadzīgs. Viņš meklē visādus brīnumus – tā vietā, lai rehabilitācija būtu mērķtiecīga un finansiāli optimāla. Tāpēc ir vajadzīgs iezīmētais nodoklis. Bet, runājot par profilaksi, ikvienam cilvēkam jārealizē tā dēvētais džentlmeņa (vai lēdijas) komplekts: jāveic kardiogrāfija, jāveic slodzes tests, jānosaka holesterīna līmenis un asinsspiediens. Un tad jāieskatās riska skalās, kur redzams: kāds ir iespējamais procents, ka, teiksim, tuvāko desmit gadu laikā ar jums var kaut kas notikt. Tie ir gluži matemātiski modeļi, tie nav sarežģīti, ar tiem var lielā mērā izskaitļot savu turpmāko dzīvi.
– Uz sirdi skatāties pragmatiski un matemātiski?
– Absolūti.
– Jūs darbojaties ar stentiem, kas ir, teiksim tā, netraumējoša sirds asinsvadu ārstēšanas metode. Bet vaļēju sirdi esat operējis?
– Esmu asistējis. Taču ir tā, ka mēs kļūstam vairāk invazīvi, savukārt sirds ķirurgi – mazāk invazīvi. Beigu beigās šīs divas metodes sāk saplūst. Tagad esam sākuši domāt, kā mainīt kardioloģijas un kardioķirurģijas izglītības sistēmu, jo viss pārveidojas, mēs veidojam pilnīgi jaunu speciālistu paaudzi.