Mestečko Višķi – sen aizmirstais stāsts

Vai maz var iedomāties, ka kādreiz šeit bija ļaužu pārpilnība un ik uz stūra bija veikaliņi? Cik daudz prieka un bēdu ir pieredzējušas šīs ielas? Tikai pāris cilvēki ir palikuši, kas var pastāstīt šīs vietas stāstu. Antoņina Ivanova (77 gadi) ir viena no šiem nedaudzajiem. Caur viņas vārdiem runās Višķu sāpe.

- Cik sen Jūs esat Višķu ciemata iedzīvotāja?

- 1940. gada pavasarī, kad man bija četri gadi, es atbraucu no Saldus pie sava vectēva uz tā saukto mestečko Višķi (pēc respondentes lūguma tika izmantots vārds,  jo aprakstītajos laikos Višķi tika saukti tieši tā nevis ciemats vai pagasts). Kopš tā laika te arī paliku.

- Kāds bija šis ciemats Jūsu uztverē un pēc vecāku/vecvecāku stāstītā?

- Manā uzverē Višķi bija kā pilsēta, jo šeit bija daudz māju, kas celtas ļoti tuvu viena pie otras. To varētu droši nosaukt par ebreju ciematu, jo iedzīvotaju vairākums bija tieši ebreji, mazāk krievu un latviešu, un 2 čigānu ģimenes. Caur visiem Višķiem pa Aglonas ielu bija bruģēts ceļš, kas tagad jau nomainīts ar asfaltu. Šeit celt mājas iebraucējiem netika ļauts, dažreiz bija jāpielieto viltība, lai apmestos šeit. Mans vectēvs bija viens no viltībniekiem, liekot mājas pamatus pa nakti. Kas šķita interesanti, Višķos nebija koku, jo ebreji baidījas no ugunsgrēkiem, tapēc neļāva tos stādīt.

- Kādā valodā sarunājās iedzīvotāji?

- Visi iedzīvotāji runāja ebreju valodā, retāk krievu valodā, neskatoties uz to, ka visi bija Latvijas iedzīvotāji.

- Šobrīd Višķos ir daudz tukšu ēku. Kādas iestādes šeit bijušas agrāk?

- Višķos bija daudz dažādu veikaliņu, kur tirgoja ebreji. Manam vectēvam piederēja maizes ceptuve. Šeit bija arī sinagoga, kura diemžēl kara laikā nodega. Bija arī kopīgā pirts, banka, ugunsdzēsēju tornis, pasts, tirgus, medpunkts, kā arī ebreju skola, kas arī nodega. Jāpiemin arī ebreju kapi, kas saglabajušies vēl šodien un atrodas ezera krastā.

- Kādas bija Jūsu ģimenes attiecības ar ebrejiem?

- Kā jau teicu, manam vectēvam šeit piederēja maizes ceptuve, viņš nodarbojās ar baranku pārdošanu. Varētu teikt, ka viņam ar ebrejiem bija kopīgs bizness. To, ka viņu cienīja šeit, pierāda arī fakts, ka 30- tajos gados viņš bija Višķu pagasta vecākais. Mūsu kaimiņš ebrejs Zjamka pārdeva saldējumu, un es bieži skraidīju pie viņa pēc šī kāruma. Ņēmu uz parāda, par ko mani vecmāmiņa bieži lamāja. Tagad uz Zjamkas mājas pamatiem ir izvietots mans puķu dārzs. Vācieši nošāva visu viņa ģimeni.

- Sākās karš, kas atnesa šausminošas pārmaiņas šajā vietā... Ko Jūs atceraties par tiem laikiem?

- Tā kā es biju maziņa, daudz atcerēties nevaru, bet atmiņā vēl kavējas daži spilgti momenti. Daļu esmu redzējusi pati, daļu man vēlāk pastāstīja vecāki.

Manā atmiņā karš sākās ar to, ka pa mūsu ceļu brauca vācieši motociklos. Kad ienāca vācieši, daži ebreji slēpās mūsu pagrabā. Uz muguras pie drēbēm viņiem bija uzšūta dzeltena zvaigzne. Daži slēpās kopīgajā pirtī, citi bēga uz lauku nomaļākām vietām. Tos, kuri nepaspēja paslēpties, savāca un veda uz Daugavpili. Tos, kas bija slimi vai nespēja iet, veda uz ebreju kapiem un lika pašiem sev rakt kapu. Atceros stāstu par ebrejieti Ciļu, kuru vācieši tur nošāva. Ciļa nomira ne uzreiz - ciematā ilgi skanēja viņas vaidi. Man stāstīja, kā viņa ar bērnu peldēja bedrē, kurā nez no kurienes bija sakrājies ūdens.
Visi ebreji, kas dzīvoja mums iepretī, gāja bojā. Arī manu vecmāti gribēja nošaut, jo viņa bija tumšmate un vizuāli atgādināja ebrejieti, bet pieskrēja vectēvs un pārliecinaja vāciešus, ka viņa ir krieviete.

Atceros arī, kā caur Višķiem dzina ebrejus no Dagdas un Aglonas. Tas bija kara sākumā, jūlijā... Bija silts laiks. Hitlerieši dzina lielu kolonnu. Skanēja sieviešu un bērnu raudas, karavīru kliedzieni. Ebrejus dzina uz Daugavpils geto, taču vājākos uzreiz aiz ciema (ceļā uz Kalna Višķiem) apšāva, līķus vietējie čigāni apbēra ar zemi. Kad lija lietus, no kalna tecēja asiņainas straumītes. 1944. gadā, slēpjot nozieguma pēdas, līķus sadedzināja - Višķos vairākas dienas stāvēja degošas gaļas smaka. Bija grūti elpot.

- Kas notika ar ebreju mājām un mantu pēc kara?

- Vēl sākoties karam, ebreji lūdza saglabāt viņu čemodānus ar dārglietām un citu mantu, jo cerēja atgriezties. Daži ņēma šos čemodanus, bet vairākums atteicās, jo baidījās no soda. Tāpēc daudz kas tika aprakts.

Kad tika paziņots, ka vācieši iet prom, paši vietējie skrēja apzagt veikalus. Padomju varas laikā daudzas ebreju mājas tika pārdotas un aizvestas. Iebraucēji zaga pieminekļus no kapiem, lai liktu pamatus savām mājām.

Kad es mācījos 2. klasē, pie skolas cēla stadionu, un vecāko klašu puiši tur atrada noglabātās dārglietas, bet tās tika nodotas valstij.

- Vai pa šiem gadiem jau ir aizmirsta šī ciemata vēsture un notikumi?

- Pēdējais ebrejs nomira 1970. gadā, viņu sauca Bor. Viņš tika apglabāts tepat ebreju kapos pēc visām paražām. Šobrīd šeit nav neviena ebreja, nevienas liecības par to, ka šeit bijis ebreju ciemats, izņemot ebreju kapus.

Pāris gadus atpakaļ uz Višķiem bija atbarukusi ebreji, lai intervētu vecākos ciemata iedzīvotājus par to laiku notikumiem. Tādu nebija daudz. Tagad, šķiet, esmu palikusi tikai es un mans draugs Gaga, kas var kaut ko pastastīt par redzēto, bet tikai tik daudz, cik bērns varēja zināt un atcerēties. Daudzi ir jau miruši, citi aizbraukuši, bet Višķos iebraukuši jauni cilveki, kas par vēsturi diez vai daudz var zināt.

2008. gadā ebreju kapi tika sakopti, tika meklēti iegrimušie pieminekļi un visi tika numurēti, bija salaboti vārtiņi un uzlikta Dāvida zvaigzne. Tagad viss atkal ir aizaudzis un pamests novartā. Uzliktā Dāvida zvaigzne pazudusi.

Ja agrāk mums vecāki teica, lai mēs neejam uz ebreju kapiem, jo tā ir svēta vieta, tad tagad tur var pamanīt gan sēņotājus, gan bērnus rotaļājoties. Pāris gadus atpakaļ kapos uz koka bija uzkārtas šūpoles.

- Kāds būtu Jūsu novēlējums savam ciematam?

- Manuprāt, cilvēku atmiņās jāpaliek tiem, kas te dzīvojuši. Ļoti žēl, ka tik lielā mestečkā Višķi nav palicis neviens ebrejs. Žēl, ka vienīgā liecība par viņu dzīvi Višķos ir kapi, kas jau atstāti novārtā un nav cienīti no iedzīvotāju puses. Es vēlētos, lai jaunā paaudze zinātu savu un savas dzimtās puses vēsturi un cienītu to!

- Mums jāzina zeme, kurā mēs laižam savas saknes, jo šī zeme ir mūsu spēks.