Uz Saskaņas slikto rezultātu fona Eiropas Parlamenta vēlēšanās īpaši spilgta izvērtās Andreja Mamikina politiskā debija.
Populārais žurnālists, kurš vēl nesen bija TV raidījuma Bez cenzūras vadītājs, no 4.vietas sarakstā kļuva par vienīgo no Saskaņas ievēlēto deputātu.
Mamikinu, kurš gribētu sevi saukt par sociāldemokrātu, pagrūti iedomāties kopā ar Saskaņas centra agrākajiem impēriski odiozajiem satelītiem – viņš atbalsta Latvijas dalību NATO, netiecas pēc otras valsts valodas un Eiropas nākotni saskata federācijā, "patīk tas mums vai ne". Vienlaikus viņš atzīst, ka politikā jārunā ar tiem, kas ir pie varas. Tātad arī ar diktatoriem.
Fragments no intervijas:
Spriežot pēc rezultātiem, Eiroparlamenta vēlēšanas bija slikts indikators Saskaņas centram.
Nevis Saskaņas centram, bet Saskaņai, jo šoreiz mēs apzināti gājām atsevišķi no Sociālistiskās partijas. Šajās vēlēšanās startējām zem sociāldemokrātijas karoga. Bet vēlēšanu rezultāti mums vēl jāanalizē. Mēs neuzrunājām savus vēlētājus. Viņi izvēlējās silto sauli un jūru un neaizgāja līdz vēlēšanu iecirknim. Laikam uz kopējā starptautiskā fona jāsaka "paldies" arī Putina kungam, dedzināt tiltus atkal kļūst izdevīgāk, nekā tos būvēt.
Vai tas nozīmē, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo nemaz negribētu dzīvot Putina Krievijā?
Tie, kas gribētu, izvēlējās Ždanoku, krievu nacionālismu. Lai gan pirms gada šie paši cilvēki varbūt balsoja par Nilu Ušakovu. Ne jau tāpēc, ka viņš ir krievs, bet tāpēc, ka viņš labi asfaltēja pagalmus un remontēja bērnudārzus.
Teicāt, ka nesaucat sevi par žurnālistu, jo neesat objektīvs. Vai politiskajos uzskatos arī esat subjektīvs?
Protams. Tā īsti neticu liberālajām idejām. Cilvēka personiskā brīvība nevar būt bezgalīga. Bezgalīga var būt vārda brīvība, bet no noteikta brīža iestājas atbildība par pateiktajiem vārdiem, vismaz tā ir rakstīts Krimināllikumā. Tas droši vien izklausīsies kā lozungs, bet es ticu, ka valstij jāpalīdz cilvēkam. To, ko priekšvēlēšanu braucienos ieraudzīju Latgalē, kā žurnālists nebiju redzējis nekad – tāds izmisums! Cilvēki, gan latvieši, gan krievi, vairs netic valstij. Jo valsts ir policists, kas nāk pie viņa un prasa kukuli, valsts ir ārsts, kas nesniedz palīdzību, valsts ir pašvaldības deputāts, kas viņus aizmirst nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Mums nevajag nekādu Krimu un "zaļos cilvēciņus", ja cilvēki jau ir atstumti. Skolēnu sacerējumos atklājas, ka viņu zelta sapnis ir pabeigt skolu un "aiztīties" no šejienes. Varbūt latviešiem ir lielākas iespējas aizķerties Rīgā, bet krievu vidū valda izmisums.
Cik daudz Latvijas krievi zina par reālo dzīvi Krievijā?
Daudzi skatās Krievijas Pirmo kanālu un domā, ka viss ir tā, kā rāda pa televizoru. Bet vispār tas ir mentalitātes jautājums. Mēs esam mazliet citādi nekā Krievijas krievi. Maskavā mani sauc par latvieti, un tie, kuri atceras leģionāru gājienus, arī par fašistu – mani, Andreju Vladimiroviču Mamikinu! Kā viņi mūs atšķir no Krievijas krieviem? Jo katrs Latvijas krievs vispirms saka "Labdien!" un pēc tam: "Atvainojiet, lūdzu, vai varu jums jautāt?" Maskavas krievi tā nerunā, viņi saka: "A? Čo? Karoče, sliš’, mņe nada."
"Lūdzu", "atvainojiet" un "labdien" mūs, Latvijas krievus, nodod visās valodās. Nesen ar kolēģi, bijušo žurnālisti, pie Rātsnama bijām iegājuši Narvesen. Ienāca krievs no Maskavas: "Sliš’ a čo takoje "upeņu"?" Mēs pārtulkojām. Viņš ne "labdien", ne "paldies", ne "uz redzēšanos". Mana kolēģe tā apvainojās, ka teica: ja viņš būtu pateicis man "paldies", būtu aizvedusi viņu līdz Latvijas balzama veikalam, kur sortiments lielāks un cena zemāka, bet tagad lai tik pērk par pilnu cenu!
Esat teicis, ka 9.maijā svinat Uzvaras dienu par godu savam vectēvam, kurš sākumā karojis pret somiem, tad pret vāciešiem, ticis līdz pat Berlīnei. Vai jūs saprotat, kādēļ latviešu vairākumam ir iebildumi pret 9.maija svinēšanu Latvijā, jo latvieši šo dienu uztver kā jaunas okupācijas sākumu?
Es neteiktu, ka tā bija jauna okupācija, jo nacisma sagrāve bija uzvara pret lielāko ļaunumu uz mūsu planētas. Saprotu leģionāru likteni, savulaik to pētīju, leģionāri bija kara apstākļu upuri. Es nekad nespļautu sejā leģionāriem, viņu liktenis bija ļoti smags. Kas attiecas uz 9.maiju, nevienu no latviešiem taču piespiedu kārtā neved pie pieminekļa. Pēdējo trīs gadu laikā vēroju, ka tur nāk arvien vairāk latviešu. Tie ir ne tikai Sociālistiskās partijas biedri. Viņi atnāk un redz mastos nevis Staļina portretus, bet Latvijas karogus. Krieviem tā ir ļoti zīmīga diena. Es to svinu sava vectēva, nevis Staļina dēļ. Tā ir mana izvēle.