«Šodien pie Uzvaras pieminekļa krievi vairāk dzer lētu alu no plastmasas kausiņa vai pudeles (Apinītis), nevis šnabi vai kvasu, ēd no Eiropas tradīcijām aizlienēto fāstfūdu, nevis pelmeņus.
Romances nedzied, skan diezgan asa, roķīga vai pat hiphopa mūzika. Un neviens pēc mītiņa nealkst nākamajā dienā braukt uz lielo Dzimteni, bet dodas atpakaļ uz darbu, kur vairāk vai mazāk labi lieto latviešu valodu,» savā redzējumā par 9.maija nozīmi Latvijā un Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū ar portālu BNN dalās Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
«Esmu latviešu nacionālists, un ar to lepojos. Esmu nodzīvojis daudzus gadus Krievijā, man ir mīļa krievu valoda un krievu kultūra. Īpaši krievu mūzika. Dīvaini– tos divus dižos krievu dziedātājus, ko man dzīvē bijis lemts iepazīt personiski– Bulatu Okudžavu un Aleksandru Roznebaumu kā krievus ir jāuztver plašākā nozīmē – kā krieviskās kultūras pārstāvjus,» teic Apinis.
Pēc viņa sacītā, Bulatam Okudžavam šodien paliktu 90 gadu. «Pirms nepilniem trīsdesmit gadiem pēc dziesminieka koncerta Sibīrijas ziemeļos man bija lemts ar viņu sēdēt pie viena galda, tolaik mēs tikai divi vien nepārdzērām. Viņš aizgāja no mums tālajā 1997.gadā, atstājot fantastiskas dziesmas. Nevienam citam krievu dziesminiekam nav bijis pa spēkam tā piespiest mīlēt Krieviju un krievus kā viņam. Es šodien vēlos pateikt labus vārdus visiem maniem draugiem krieviem, un pateikt, ka es lepojos ar to, ka viņus pazīstu. Un es nezinu nevienu citu iespēju, kā to izteikt Bulata Okudžavas vārdiem:
Un tomēr– šodien mums ir ne tikai Bulata Okudžavas 90.dzimšanas diena, bet arī Uzvaras diena. 9.maija svētkiem krievu tradīcijās liela nozīme ir ne tikai nacionālajā identitātē, kas ļauj svinēt vispārnacionālus svētkus, bet caur kara upuriem Krievijā leģitimizēt vertikālu valsts vadību, komandējošu vadības hierarhiju, mistificētu sociālo struktūru. Otrais pasaules karš un uzvara tajā ir pamatojums centralizētai varai, nesamērīgi lieliem Krievijas bruņotiem spēkiem un Krievijas specdienestiem, pēdējie tiek izmantoti galvenokārt esošās varas stiprināšanai. Bez tam Krievijā Uzvaras svētki ir ne tikai būtiski varai, lai varas vertikāli stiprinātu, bet arī tautai, lai gūtu attaisnojumu šādai nedemokrātiskai struktūrai. Savukārt aiz Krievijas robežām Uzvaras svētki ir būtiskākais tradicionālais vienojošais elements ar etnisko dzimteni. Man kā latvietim tas ir savādāk– mans krusttēvs latviešu divīzijā karoja padomju pusē, bet trīs viņa brālēni – leģionā. Man karš ir traģēdija, kas nostādīja latvieti pret latvieti, kas vienkārši nogalināja cilvēkus. Vienīgais kara attaisnojums ir nepieļaut jaunus karus. Un ja nu man dzīvē ir bijis lemts pazīt Bulatu Okudžavu, tad šodien – 9. maijā es lūdzu ieklausīties vārdos, ko viņš – frontinieks, Soldžeņicina domubiedrs un vienkārši godīgs cilvēks teica par kara noslēgumu – karš ir beidzies, ņem šineli, ejam mājās:
Es šo dziesmu esmu gatavs dziedāt kopā ar tiem tūkstošiem krievu, kas nāk pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā. Atkal pavasaris baltajā pasaulē, ņem šineli, ejam mājās. Uzvaras diena ir kļuvusi par vienīgajiem Krievijas leģitimizācijas svētkiem, jo Krievijas Neatkarības dienu (12. jūnijs) atcerēties spēj mazāk par 5% iedzīvotāju, bet Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas atzīmēšanai pieklusuši pat visrūdītākie komunisti.
Krievu tradīcijā 9.maijā apvienojās meteņi (Масленница), Lieldienas (Пасха) un Vasarassvētki (Пятидесятница троица), nācās dzert pa trim, nest uz kapiņiem olas, maizi, sāli un šņabi (īpaši jau uz Otrā pasaules kara brāļu kapiem), labi ģērbties un greznoties (kaut ar lentītēm) un iet tautas staigāšanā (Народное гуляние) uz ciema (pilsētas) nozīmīgāko ielu vai laukumu. Tiesa, šai teorijai ir oponenti, kas apgalvo, ka meteņu tradīcijas pārmantotas 8.marta svinībās. Bet tieši 8.martā šogad citos kara laukos 83 gadu vecumā devās Krievijas Tautas aktieris Anatolijs Kuzņecovs, kurš pazīstams kā sarkanarmieša Suhova atveidotājs filmā Baltā tuksneša saule (režisors Vladimirs Motiļs), filmā, kas kļuva par šedevru, kas ir visu laiku skatītākā Krievijas kara filma un pat atzīta par krievu mīļāko filmu. Vairākas frāzes no filmas nokļuvušas krievu valodas izteicienu zelta fondā: «Восток — дело тонкое» (Austrumi ir smalka lieta) un «Мне за державу обидно!» (Man par lielvalsti žēl!) Bet 9.maija svētkiem visvairāk atbilst dziesma no šīs filmas:
9.maijā man gribas palielīties ar faktu, ka pazīstu vēl kādu krievu dziesminieku – Pēterburgas ārstu Aleksandru Rozenbaumu, kas jau gadiem koncertē uz Krievijas un visas pasaules skatuvēm, pakļaujot publiku ar atraisītību uz skatuves un balss tembru, kas dažbrīd sit pāri pašu Vladimiru Visocki. Savulaik viņam uzstājoties Rīgā uz Kongresu nama skatuves biju nosēdies vienā rindā ar toreizējo Krievijas vēstnieku, rabīnu, «biznesmeni» Haritonovu, kā arī dažiem šobrīd ietekmīgiem Latvijas baņķieriem. Ansamblis visvairāk atgādina bigbenda modifikāciju – līdz ar ansambļa līderi profesionāli dzied un spēlē seši veci vīri. Šo ansambli varētu uzskatīt par Pēterburgas vai Krievijas kvintesenci, jo pēc uzvārdiem spriežot ansambli veido cilvēki, kuri varētu būt krievi, ebreji, ukraiņi, čigāni, tatāri. Viņi veido to savdabīgo toņkārtu, ko mēs ar nostalģiskām izjūtām varam saukt par krievu romantismu. Grūti identificēt Rozenbauma mūziku – viņš ir bards, kas laiku pa laikam kļūst nostalģiski rokenrollisks, brīžiem noslīd līdz kantri, bet parasti dzied to, ko pasaule uzskata par emigrantu mūziku – cilvēkiem ar nostalģiju. Šobrīd – cilvēkiem ar nostalģiju pēc savas jaunības, jo Rozenbauma klausītāji galvenokārt ir cilvēki pusmūžā, kuri visai labprāt atceras savus komjaunatnes gadus, tusiņus, diskotēkas, klaudzošus vilcienus un ģitāras skaņas,» norāda Apinis.
«Mazliet fascinēja tas, ka atrados publikā, ko mēs godājam par krievvalodīgajiem – dažādu tautību cilvēki, kuri gājuši krievu skolās un līdz ar padomju gadiem iesūkuši sevī ilgas pēc kaut kā netverama – tieši tā, ko apdzied Aleksandrs Rozenbaums. Asociācija – man dažreiz kļūst žēl, ka līdz ar Eiropas Savienību mums tā kā nedaudz aizvērusies robeža ar Krieviju, jo lielais bērns Krievija paliks viens, niķīgs un neaizsargāts. Nevis mums ir jāraud, ka mēs nodalamies, bet viņiem – Latvija jau ekonomiskajos rādītājos pakāpusies līdz 37.vietai pasaulē, bet Krievija nokritusi līdz 60.vietai. Latvija izmirst vai prombrauc – mums iedzīvotāju skaits ikgadus samazinās, bet Krievijā tas samazinās par trim procentiem gadā. ANO uztraucošāko pasaules prognožu vidū Krievijas izmiršana ievietota otrajā vietā. Šodien es vēlos, lai latvieši, kas vēl saprot krievu valodu un mūziku, ieklausās manā kolēģī Aleksandrā Rozenbaumā:
Šeit ir stāsts – kāpēc nākt pie Uzvaras pieminekļa. Vēl vismaz pirms pieciem gadiem es mēdzu teikt – «latvietis dzer kā krievs». Mums ir savi šabloni. Par krieviem mēs nedomājam kā par Puškina vai Čaikovska tautu, bet gan par tiem, kam Vladimirs Putins ar likumu ir aizliedzis lamāties, līdz ar to saīsinājis krievu valodu par trešdaļu. Es pieļauju, ka šabloniski krievi neko labu nedomā par mums – latviešiem. Es, protams, labprāt iztēlotos piedzērušos, ar ordeņiem nokārtus Uzvaras dienas svinētājus, kuru kultūras līmenis prasītos labāks. Taču patiesībā šodien pie Uzvaras pieminekļa krievi vairāk dzer lētu alu no plastmasas kausiņa vai pudeles (Apinītis 70), nevis šnabi vai kvasu, ēd no Eiropas tradīcijām aizlienēto fāstfūdu, nevis pelmeņus. Romances nedzied, skan diezgan asa, roķīga vai pat hiphopa mūzika. Un neviens pēc mītiņa nealkst nākamajā dienā braukt uz lielo Dzimteni, bet dodas atpakaļ uz darbu, kur vairāk vai mazāk labi lieto latviešu valodu. Un man nākas atzīt, ka krievu bērni nereti mācās čaklāk, ir vairāk motivēti izaugsmei, un katrā ziņā šobrīd latviešu valodu pārvalda labāk nekā latviešu bērni – krievu. Un kas jāatzīst pēc dažādu skolēnu olimpiāžu rezultātiem – arī angļu valodu krievu bērni zina labāk nekā latvieši.
Es kaut kā nejauši salīdzināju Aleksandru Rozenbaumu ar Vladimiru Visocki. Patiesībā Vladimiru Visocki nedrīkst salīdzināt ne ar vienu uz šīs zemeslodes. Ja vēlies saprast sarkani iekrāsoto 1/6 daļu no zemeslodes, tad ir jāsaprot Visocka mūzika un dzeja. Arī 9.maijā es vēlos dzirdēt Visocki kā piemiņu tiem, kas no kara nepārnāca:
No bezjēdzīga kara. No kara, ko izraisīja maniaki. No kara, kurā mira vienkārši puiši, kurā tika sagrautas pilsētas, dzīvi sadedzināti bērni, kurā tika veidotas koncentrācijas un Gulaga nometnes,» savās pārdomās dalās Latvijas Ārstu biedrības vadītājs.
«Šī gada 9.maijs ir savāds – mēs taču nezinām, kas šajā zemeslodes pusē notiks rīt. Mēs nezinam – vai Dievs dos mums mieru vai atkal kaut kur Dienvideiropā sāks rūkt tanki un aurot ieroči. Ir taču vienalga – kādā vārdā tiks nosaukts kara iegansts – fašisti, teroristi, revizionisti, nacionālisti. Atkal mirs cilvēki, galvenokārt, jauni puiši. Pasaules lielais ieroču bizness triumfēs. Ģenerāļi smaidīs. Kaut kur Tatarstānā radīta Jurija Ševčuka grupa DDT dziedās par karu – Dievs kungs mūs ciena:
Un tomēr stāsts par Krieviju, par karu, par uzvaru un par vienkāršu cilvēku nav iedomājams bez Aleksandra Maļiņina dziedātā poručika Gaļicina stāsta. Šodien, 9.maijā, 69 gadus pēc Otrā pasaules kara un jauna kara vēsmās, es vēlos, lai mēs visi ieklausītos šīs dziesmas noslēgumā,» aicina Apinis.