Vairākas valstis Eiropā un pasaulē aktīvi lūkojas pēc iespējām investēt, taču krīzes sekas visus ir darījušas uzmanīgākus, secina Eiropas Politikas Studiju centra pētniece Briselē Činzia Alčidi.
Baltijas valstīm un Latvijai, viņas vērtējumā, ir jāturpina sevi piedāvāt, taču būtiski ir nezaudēt darbaspēku un mēģināt atgūt cilvēkus, kas jau devušies prom.
Ja mēs raugāmies uz šodienas pasauli, vai investori ir ieinteresēti aktīvi ieguldīt, vai gluži pretēji, ļoti uzmanīgi raugās, kur veidot biznesu?
Manuprāt, ir liela interese rast ceļus investīcijām, tādēļ ka valstīm ir uzkrājumi un daži investori nezina, kur izvietot savus noguldījumus, lai pārlieku neriskētu. Viņi ir ļoti nobažījušies, un tās ir krīzes sekas. Krīze parādīja, ka vairākas investīcijas, kuras sākotnēji tika uzskatītas par drošām, galu galā izrādījās ļoti riskantas. Līdz ar to investori ir ļoti ieinteresēti atrast labas vietas, kur šo savu naudu ieguldīt.
Kuri investoriem ir vissvarīgākie kritēriji?
Viens no pirmajiem ir valsts stabilitāte - gan ekonomiskā, gan politiskā, ko šajās dienās nebūt nav tik viegli atrast. Un otrs ir ekonomikas elastība, proti, tāda ekonomika, kas būtu elastīga, sastopoties ar grūtībām. Un jūsu valsts, starp citu, ir viena no tām, kas ekonomiskās krīzes laikā parādīja ļoti lielu elastību. Tas arī mainīja daudzu investoru uzskatus. Pašā krīzes 'pīķī' viņi devās prom, bet tagad atkal atgriežas, redzot, ko valsts ir spējusi izdarīt, lai izietu no krīzes.
Latvija nākamgad pievienosies eirozonai, tātad ļoti drīz, vai tas arī ir investoriem pievilcīgi?
Jā, es tā domāju, īpaši investoriem Eiropā, jo tas, vai eiro ir vai nav, tomēr rada atšķirību. Es vienmēr atcerēšos kādu gadījumu, ko man reiz izstāstīja Slovākijas parlamenta deputāts. Kāds Vācijas autoražotājs lūkojās pēc vietas, kur atvērt reģionālu rūpnīcu. Izvēle bija starp Slovākiju un Čehiju. Galu galā ražotājs izvelējās Slovākiju un galvenais iemesls bija eiro, jo Slovākija ir eriozonas valsts, bet Čehija nav. Līdz ar to, manuprāt, ir iemesls ticēt, ka eiro patiešām rada atšķirību ārvalstu un īpaši Eiropas Savienības investoru acīs.
Politiķi un delegācijas no Latvijas, kad dodas pie investoriem citās valstīs, allaž uzsver trīs galvenās lietas – pievilcīgu nodokļu politiku, augošu, jaunu ekonomiku, arī to, ka esam kaimiņos Krievijai. Vai tas viss ārvalstu biznesmenim var būt interesanti?
Krievija ir interesants tirgus, un investori domā, kā sasniegt to netieši vai tieši. Latvija šajā ziņā varētu būt interesants savienojums, lai sasniegtu Krieviju. Tā kā šim piedāvājumam ir jēga. Tad, kad investoriem ir jāizvēlas vieta, kur ieguldīt savu naudu, pastāv ļoti liels kritēriju komplekts, kas ir jāņem vērā - makroekonomiskie rādītāji, cik aktīva tirdzniecībā valsts ir un kādi ir tās partneri. Tirdzniecības saiknes starp Latviju un Krieviju var būt ļoti interesants elements ārzemju investoriem, bet ne izšķirošais. Manuprāt, galvenais ir ekonomikas struktūra un tās elastīgums jau pēckrīzes laikā. Attiecības ar Krieviju būtu papildus elements.
Britu investori un ekonomisti man ir teikuši, ka viņus uztrauc mūsu darbaroku trūkums, jo Latvijā ļoti daudzi iedzīvotāji ir devušies uz ārzemēm. Vai tas ir kas tāds, kas mazina investora apetīti ieguldīt konkrētajā valstī?
Jā, protams, tas ir svarīgs aspekts. Ja mēs izvērtējam valsts ekonomikas izaugsmi, tad darbaspēkam tajā ir ļoti liela nozīme. Taču cilvēki varētu atgriezties savā izcelsmes valstī, ja ekonomika sāk doties pareizajā virzienā. Es sliecos domāt, ka pēdējo gadu migrāciju lielākoties izraisīja krīze, līdz ar to, es nedomāju, ka tā būs pastāvīga un es sagaidītu, ka vismaz daļa aizbraukušo cilvēku ar laiku atgriezīsies. Līdz ar to darbaroku trūkums arī varētu būt īslaicīga problēma.
Ja mēs visu šo apkopojam, vai mēs varam runāt par vienu recepti, investīciju piesaistīšanas paraugu, pēc kā valstīm būtu jāvadās, piesaistot ārvalstu naudu? Vai gluži pretēji – katrs gadījums ir absolūti atšķirīgs?
Es domāju, ka pastāv daži vispārīgi principi – politiskā, ekonomiskā stabilitāte un ekonomikas elastīgums. Tie ir ļoti viegli nosaucami koncepti, bet ļoti grūti definējami. Svarīgi ir, kāda ir investīciju specifika, tas arī nosaka, kuri kritēriji svarīgāki. Taču īpaši pēc finanšu krīzes mani trīs iepriekšminētie kritēriji ir visam pamatā.
Kuras valstis, kuri reģioni ir visvairāk ieinteresēti investēt?
Ir divas lietas. Šobrīd eirozonas valstu rīcībā ir diezgan ievērojams noguldījumu apjoms, kas meklē vietu, kur nobāzēties. Īpaši ja mēs raugāmies uz eirozonas kodola valstīm – Vāciju, Nīderlandi, Beļģiju. Tās meklē vietas investīcijām. Tendence investēt eirozonas perifērijas valstīs, tādās kā Itālija, Spānija, ir būtiski mazinājusies. Un tagad šie līdzekļi meklē citu ceļu. Un otrs, protams, ir pasaules līmenis. Ķīnai vai valstīm, kuras iegūst naftu - Norvēģijai vai Tuvo Austrumu reģionam - ir lieli uzkrājumi, kurus ir vēlme investēt. Un globālajā līmenī patiesībā tā ir liela problēma, proti, atrast vietu, kur investīcijām tiešām ir iespējas. Un otrs jautājums – cik lielu risku investori ir gatavi uzņemties. Pamatproblēma ir tāda, ka ļoti zems risks arī nozīmē ļoti zemus ienākumus. Tāpēc viena no investoru skolām ir, ka - ja gribi labu atdevi, tad tev jābūt gatavam uzņemties lielu risku.
Vai jūsu minētās valstis ir tās, uz kuru investoriem, piemēram, Latvijai vajadzētu raudzīties?
Jā, tieši tā. Taču ja raugāmies uz izaugsmi ilgtermiņā, tad Baltijas valstis ir laba vieta investīcijām. Varbūt mazliet par mazām tiem uzkrājumiem, par kuriem iepriekš runāju, taču, ja raugāmies uz Eiropas izaugsmi nākamajos piecos gados, tad Baltija ir tā vieta, kura ekonomikas izaugsmes tempi būs vislielākie.