- Jaunā meitene Gunita Broka ir viena no tām, kas dažādu iemeslu dēļ devusies uz ārzemēm. Mūsu radi, draugi, kaimiņi vai mēs paši dažādu iemeslu dēļ pieņemam lēmumu pamest dzimteni. Portāls Gorod.lv piedāvā jaunietes stāstu par dzīvi ārzemēs.
- Gunita, pastāsti, lūdzu, cik ilgi esi ārzemēs, kur tieši dzīvo, ar ko nodarbojies, kādēļ devies uz ārzemēm?
- Jau gads kā dzīvoju Spānijā, precīzāk – Mursijā. Pašlaik esmu atvaļinājumā un baudu vasaru. Bet tā strādāju par angļu valodas skolotāju akadēmijā, pasniedzu privātstundas, ik pa laikam nodarbojos ar tulkojumiem. Kāpēc es šeit dzīvoju? Tā nejauši sanāca, kamēr biju Spānijā Erasmus programmas ietvaros, iepazinos ar vienu spāni, pārāk labi iepazinos. Atgriezos Latvijā, paskatījos uz Latvijas vīriešiem un sapratu, ka labāku par savu spāni neatradīšu un te nu es esmu.
- Vai Spānija Tavā uztverē bija eksotiska valsts, vai Tu biji gatava pārcelties uz to?
- Spānija man bija kaut kas eksotisks, kad es pirms divarpus gadiem braucu uz šejieni Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Uz visu skatījos platām acīm un muti vaļā, sajūsminājos par palmām, kalniem, pludmalēm. Tagad tas viss liekas pierasts. Man patika vietējie bāri un nakts dzīve. Šeit pa dienu it ļoti karsti, tādēļ ir aktīva nakts dzīve. Pat mazi bērni ir ārā divos naktī.
- Jāatzīst, ka man ļoti palīdzēja tas, ka biju studējusi spāņu filoloģiju, tiesa, sākumā vajadzēja pierast pie spāņu valodas. Bez valodas zināšanām šeit varētu būt diezgan grūti, spāņiem svešvalodas nav stiprā puse.
- Saki, vai apkaimē, kurā dzīvo, ir daudz latviešu? Ar ko Tu parasti komunicē?
- No sākuma ļoti pārdzīvoju, ka esmu šeit vienīgā no Latvijas, tad nejauši iepazinos ar vienu meiteni no Dunavas un mazpamazām saka parādīties vairāk un vairāk latviešu. Mums Facebook ir sava grupa, tiesa, visus personīgi nepazīstu. Lielākā daļa meiteņu, ko pazīstu, ir studējušas Daugavpilī. Viena no meitenēm, tāpat kā es, studēja DU un pat ir no manas dzimtās pilsētas – Preiļiem. Jāatzīst, ka ir ārkārtīgi jauki, esot kaut kut tālu no mājām, satikt kādu, ar kuru var parunāt dzimtajā valodā, parunāt par kopīgiem paziņām un vidusskolas skolotājiem. Tas ir kaut kas īpašs.
- Gunita, pastāsti, ko esi piedzīvojusi Spānijā? Kā mainījās tava dzīve, noskaņojums?
- Ja es teiktu, ka neesmu pārdzīvojusi nekādas grūtības, tie būtu meli. Visādi ir gājis un visādi man iet. Spānija kā valsts man ārkārtīgi patīk un cilvēki ir ļoti jauki, bet tomēr nav gluži savējie. Reizēm man uznāk, gribas sakrāvāt ceļasomu un braukt uz mājām, taču, ja es dzīvotu Latvijā, man gribētos sakrāvāt ceļasomu un doties uz Spāniju. Abas valstis man ir ļoti mīļas. Ja es kādreiz noķertu zelta zivtiņu, prasītu, lai Spāniju un Latviju kartē noliek blakus. Kad uznāk nostalģija, tad klausos latviešu šlāgerus un krievu popmūziku, satiekos ar meitenēm no Latvijas, aprunājos Skype ar mammu, skatos internetā Latvijas televīzijas kanālus.
- Saki, kā Tu redzi Spāniju, vai ir mainījušies stereotipi par šo valsti, kādu Tu to redzi?
- Nevaru teikt, ka man bija daudz stereotipu par Spāniju. Man likās, ka spāņi ir ļoti lieli dzīves baudītāji, ka viņi ir sliņķi. Tā tas principā arī ir. Spānija ir valsts, kurā uz katriem 130 cilvēkiem ir pa bāram. Viņiem ir ļoti daudz valsts brīvdienu, piemēram, Jaungada brīvdienas viņiem ilgst teju mēnesi. Nevarēju vien sagaidīt, kad atkal varēs strādāt un beigsies viss tas svētku tracis. Pusdienu pārtraukums šeit ir no plkst.14:00 līdz plkst.17:00. Spāņi ir nepunktuāli, ļoti bieži kavē. Pie tā man nācās pierast. Latvijā cilvēkiem piemīt lielāka atbildības sajūta. Vēl man bija radies iespaids, ka Spānijā cilvēki ir laimīgāki nekā Latvijā. Un arī tā tas laikam diemžēl ir. Latvijā it kā ir sacensības par to, kuram klājas grūtāk, šeit cilvēki nesūdzas tā kā pie mums.
- Saki, Gunita, vai esi mainījusies? Vai Tev bija viegli integrēties sabiedrībā, kurā dzīvo?
- Integrēties citā sabiedrībā vienmēr ir nedaudz sarežģīti, taču no visām sabiedrībām spāņu, manuprāt, ir tā vienkāršākā. Cilvēki ir ļoti atvērti un atsaucīgi. Kā minēju sākumā, es pasniedzu angļu valodas privātstundas. Visas ģimenes ir ļoti laipnas, aicina ciemos, visu laiku jautā kaut ko par Latviju. Ar skolēniem, kuriem vairs nodarbības nepasniedzu, satiekamies pludmalē, mani sauc kopīgos ceļojumos, izbraucienos ar jahtu.
- Palīdzēja man, protams, arī tas, ka mans puisis ir spānis, tas mani vairāk padara par savējo, kaut gan spāņiem ir laba attieksme pret iebraucējiem no Eiropas Savienības. Tiesa, ne visi spāņi zināja, ka Latvija ir ES valsts.
Savos ieradumos, šķiet, neko neesmu mainījusi, kāda biju, tāda esmu. Vienīgais ir ēšanas paradums – ēdu visu to pašu, ko visi spāņi. Daudz vairāk apmeklēju bārus un restorānus.
- Ja tas nav noslēpums, ko plāno darīt nākotnē? Vai domā par atgriešanos Latvijā?
- Šobrīd domāju dzīvot šeit, nezinu, vai palikšu Spānijā, vai atgriezīšos Latvijā, vai varbūt vispār aizbraukšu uz kādu citu valsti, bet jebkurā gadījumā man tā ir lieliska pieredze.