Automašīnas aprīkošana invalīda vajadzībām valstij izmaksā apmēram 500 latu, apgalvo rokas vadības lietotāji. Viņi apšauba pakalpojuma cenu un vēlas, lai automašīnas būtu piemērotas katra indivīda vajadzībām.
Santa Teivāne par dzīvi ratiņkrēslā saka: «Ar to nav iespējams samierināties, bet ir iespējams pielāgoties.» Tomēr pielāgošanās ir apgrūtināta, ja palīglīdzekļi nenodrošina patstāvību. Santa priecājas, ka visur, kur nepieciešams, var nokļūt ar auto, tomēr, lai iekļūtu automašīnā un izkļūtu no tās, nepieciešama citu palīdzība. Parādot par valsts līdzekļiem labiekārtoto automašīnu, viņa norāda, ka uzlabojumi noteikti neizmaksā 500 latu, lai gan valsts par auto pielāgošanu samaksājusi Sociālās integrācijas valsts aģentūrai (SIVA) šādu summu. «Puļķis uz stūres maksā 2 latus un 50 santīmus, un puiši, kas paši pārveido automašīnas, teica, ka rokas vadības sistēma izmaksā 30 latu. Naudu es nezaudēju, bet tas šķiet absurdi, ja reālās pārveides izmaksas ir mazākas par 100 latiem. Varbūt pie 500 latu summas vēl pieskaitīts darbs,» prāto Santa.
Jāprot lidot
Savukārt par iekāpšanu automašīnā Santa joko: «Lai iekļūtu mašīnā, jāprot lidot! Ja piebraucu ar ratiņiem pie auto, ierāpties es kaut kā varu, bet rati ir pārāk smagi, lai es tos ieceltu automašīnā. Spēcīgi puiši to spēj, bet es to fiziski nevaru izdarīt. Iecelt bagāžniekā ratus un pēc tam nokļūt līdz vadītāja sēdeklim arī nevaru. Manā gadījumā vienmēr kādam jāpalīdz. Viena pati netieku nekur.» Santa stāsta, ka Vācijā pārveido arī automašīnu durvis un mašīnās ir metāla pacēlājs, kas paņem ratus un ieceļ bagāžniekā. Tā kā Latvijā vide nav piemērota ratiņnieku vajadzībām, mašīna ir vienīgais veids, kā Santa var pārvietoties. Tomēr allaž kādam Santa jāsagaida un jāpavada. «Vajadzētu krēslu, kas izbīdās ārā, lai būtu vieglāk pārsēsties. Esmu redzējusi busiņus, kuriem aizmugurē ir pacēlājs, pa kuru cilvēks iebrauc un ar tiem pašiem ratiem iestiprinās pie stūres. Bet vai tik daudz mūsu valsts apmaksā?» neziņā ir Santa.
Veicot izpēti ārvalstu interneta veikalos, Neatkarīgā konstatēja, ka pacēlājs mājas apstākļiem izmaksā, sākot no 500 dolāriem, kas, izvērtējot reālās uzlabojumu izmaksas Latvijā, liek domāt, ka pietrūcis iedziļināšanās invalīdu vajadzībās, lai iekļautu SIVA piedāvājumā arī šādu pakalpojumu un uzlabotu iekļūšanu transportlīdzeklī.
Pielāgojums vienveidīgs
Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis skaidro, ka Latvijā ar invalīdu auto pielāgošanu nodarbojas Sociālās integrācijas valsts aģentūra. «Auto uzlabošana valstij izmaksā 500 latu, un pielāgojums ir vienveidīgs. Turklāt reāli tas nemaksā 500 latu, to var izdarīt par 100 latiem. Trūkst arī speciāla aprīkojuma, ja invalīdam nav roku. Naudu varētu piešķirt cilvēkiem un dot izvēli – kādi uzlabojumi katram individuāli nepieciešami. Turklāt automašīnu pielāgo ļoti lēnām – tā jāatstāj uz divām nedēļām. Zviedrijā sviru jeb rokas vadību paši pielikām piecu minūšu laikā. Turklāt, ja invalīda automašīnai nepieciešams vēl kaut kas, to iegūt nav iespējams,» norāda I. Balodis.
Ierosinājumus neatbalsta
14. jūnijā Irīna GrobaņaJaneviča Labklājības ministrijai nosūtīja iesniegumu, kurā izteica neapmierinātību ar pašreizējo kārtību, kādā organizē automašīnu pielāgošanu rokas vadībai cilvēkiem ar invaliditāti. Viņa sūdzējās, ka rokas vadības uzstādīšanai nepieciešama vesela nedēļa, kas ierobežo sociāli aktīva cilvēka izpausmes, kā arī minēja citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, kur automašīnu aprīkošana notiek divu līdz četru stundu laikā, meistaram atbraucot uz klienta dzīvesvietu. Labklājības ministrija I. GrobaņasJanevičas ierosinājumus noraidīja, argumentējot, ka personu īpašumā var būt dažādu marku, modeļu un izlaiduma gadu automašīnas, līdz ar to nepieciešama arī atšķirīga, indivīdam pielāgota sistēma. Atšķirīgās vēlmes un vajadzības izslēdz iespēju ierīci izgatavot iepriekš, savukārt automašīnas aprīkošana dzīvesvietā esot pārāk dārga.
Būs citas cenas, bet ne pakalpojumi
SIVA sabiedrisko attiecību speciāliste Laura Jansone pauž nostāju, ka aģentūra pielāgo transportlīdzekļus atbilstoši individuālajām vajadzībām: «Pēc šādas sistēmas SIVA strādā apmēram trīs gadus. Pirms tam katru gadu piedalījās Tehnisko palīglīdzekļu centra izsludinātājos konkursos par transportlīdzekļa pielāgošanu, kur bija vienīgie pretendenti. Aģentūrai automašīnu pielāgošanai valsts budžetā iedalīti 10 000 latu gadā. Šogad veikti pakalpojumu pašizmaksas aprēķini, kuri iesniegti Labklājības ministrijā saskaņošanai, un jaunās cenas stāsies spēkā pēc apstiprinājuma Ministru kabinetā.» Viņa skaidro, ka transportlīdzekļa pielāgošana notiek apmēram 1–2 nedēļas un to ietekmē sarežģītības pakāpe un pielāgojamais transportlīdzeklis, jo katrs gadījums esot individuāls. «Saņemot transportlīdzekli pielāgošanai, tiek veikta apskate, izzinātas personas vajadzības un izgatavota ierīce, kuru uzstāda, lai pārbaudītu funkcionalitāti. Tad ierīci demontē, lai nokrāsotu. Pēc krāsošanas pielāgoto ierīci uzstāda atpakaļ. Tad transportlīdzekli nogādā uz tehnisko ekspertīzi un reģistrē CSDD datu bāzē. Tā ir prasība un vienlaikus arī apliecinājums pakalpojuma saņēmējam,» skaidro L. Jansone.