XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku brīvprātīgie no Daugavpils: Atmiņās paliks vislabākais 1

Gorod.lv korespondents, lai noskaidrotu, kā jaunietes novērtē savu dalību svētkos, satikās ar Katrīnu Lukaševiču, Jolantu Ūzuliņu, Ilonu Sakoviču un Valentīnu Ignatjevu.

Jaunietes, pastāstiet, lūdzu, par to, kā jums radās ideja piedalīties XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos brīvprātīgo lomā?

Jolanta: Es ļoti gribēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos, bet šogad nebiju nevienā no kolektīviem - ne dziedātāju, ne deju, nebija bail arī pastrādāt, protams, gribējās izmantot iespēju būt ar visiem kopā.

Katrīna: Gribējās piedzīvot arī to īpašo kopības sajūtu, kad tu, kā visi pārējie, domā par dziesmām un dejām, par to, kā pavadītu svētkus tā, lai tie neaizmirstos, lai arī pēc 20 un 30 gadiem par to atcerētos tik pat labi. Īstenībā agrāk es piedalījos Dziesmu svētkos kā folkloras ansambļa dalībniece, tāpēc es vēlējos tikt atpakaļ uz turieni, jo tur tu iepazīsti jaunus draugus, iepazīsties ar sev nezināmu atmosfēru, iegūsti jaunu pieredzi, zināšanas, ieraugi to, kas vēl ir saglabājies no seniem laikiem- tautas tērpus, dziesmas, dejas.
Valentīna: Pagājušajā gadā, tā sanāca, es biju savas skolas kora dalībniece, ar kuru mēs aizbraucām uz Saldu jaukto koru salidojumā, toreiz es pirmo reizi pārdzīvoju to sajūtu, kad divi tūkstoši cilvēku  kopā dzied vienu dziesmu... Es nevaru aprakstīt to sajūtu, katram cilvēkam vajadzētu to sajust pašam... Bet jau pirmajā dienā, kad es uzzināju par šādu Jauniešu departamenta piedāvājumu, es uzreiz izlēmu aizsūtīt savus datus un pieteikties, lai pārdzīvotu to vēlreiz.
Cik ir zināms, pirms jūs apstiprināja kā brīvprātīgos, jums bija jāiztur speciāla atlase. Pastāstiet, lūdzu, kā tā notika?

Ilona: Vispirms, līdz konkrētam datumam, bija nepieciešams pieteikties, tad tika izvēlēti 20 cilvēki, kas tika uz interviju, kas notika Jauniešu departamenta sienās caur Skype konferenci. Mēs runājām ar organizatora palīgu, notika diezgan īsa un interesanta intervija, pēc tam mēs saņēmām apstiprinājumu. Īstenībā es pieteicos šim pasākumam tikai tāpēc, ka nekad līdz šim es nepiedalījos Dziesmu svētkos un gribēju vismaz kaut kā tajos iesaistīties. Es domāju, ka es nekļūšu par brīvprātīgo, jo no Daugavpils, es domāju, gan jau pieteiksies daudzi, tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad uzzināju, kad mani apstiprināja. Biju ļoti priecīga, tas bija fantastiski!

Jautājums Tev, Jolanta, cilvēkam, kas strādā, kā tev izdevās atrast laiku šādam pasākumam?

Jolanta: Es zināju, ka vasarā man tik un tā būs atvaļinājums, tad es naivi cerēju uz to, ka man izdosies tikt uz Dziesmu svētkiem. Tomēr, kad mani apstiprināja, es nebiju līdz galam pārliecināta par to, ka kaut kas nenoies greizi. Bija tā, ka mums bija jāveic arī uzdevumi – jāveido par sevi apraksts, mēs ļoti jautrā atmosfērā braucām fotografēties ar Daugavpils kaijām, pie Daugavpils uzraksta, bija ļoti interesanti, tas palīdzēja mums iepazīties savā starpā. Gatavošanās bija nedaudz haotiska, jo mēs nezinājām, kas mums būs jādara, ko vajadzētu ņemt līdzi un tamlīdzīgi. Bet līdz pat pēdējam brīdim bija jūtams pacilājums un arī neziņa par to, kas un kā būs jādara, tāpēc sākumā, kad atbraucām uz Rīgu, mums bija arī neliels šoks, jo mēs tikām pie tādiem darbiem, kurus mēs negaidījām. Tiešām bija jāstrādā, bija jāravē un jākrāso, tikai pēc tam mēs tikām pie koordinatoru darba.

Jaunietes, pastāstiet par savu nedēļas darba kārtību.

Valentīna: Jau pirmajā dienā 7:20 mums bija jābūt pie Brīvības pieminekļa, bet pārsvarā mēs sākām darbu pulksten 8:00 no rīta.

Katrīna: Īstenībā no pulksten 8:00 līdz pulksten 14:00 notika pirmā maiņa, bet otrā maiņa bija no pulksten 16:00 līdz 20:00, pēc tam mums bija atvēlēts brīvais laiks, kuru vai nu mēs paši aizpildījām, vai nu to aizpildīja organizatoru rīkotie pasākumi, tie bija sadraudzības un iepazīšanās  vakari, orientēšanās pa Rīgu, kā arī ballīte ar “Labvēlīgo tipu”.

Jolanta: Tā kā ballīte notika sestdien līdz pulksten 6:00 un pulksten 7:00 svētdien mums bija jābūt pie Brīvības pieminekļa, tad svētdiena mums bija vissarežģītākā diena.

Ilona: Ja runā par dzīvošanas apstākļiem kopumā, tad mums paveicās, ka mums bija lieli matrači, mūs baroja, tiesa, dažreiz labi, dažreiz ne pārāk, bet tie ir sīkumi.
Sakiet, lūdzu, ko jūs uzskatāt par galveno ieguvumu no šī brauciena?

Vienbalsīgi: Pieredze.

Jolanta: Pieredze pildīt dažādus uzdevumus, veikt darbus, kontaktēties un komunicēt ar cilvēkiem un, protams, sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem.

Ilona: Arī spēja pielāgoties dažādiem apstākļiem, jo bieži vien gadījās tā, ka tu uzzināji, ko tu darīsi tikai tad, kad piecēlies no rīta. Viss notika ļoti spontāni, viss notika ļoti dinamiski, bija jāreaģē ļoti ātri.

Jolanta: Mēs izjutām patriotisma sajūtu, daudz ko uzzinājām par Rīgu un dziesmu svētku tradīcijām, jo īpaši, kad paši stāstījām ārzemniekiem par to,  kā notiek svētki. Pie manis bija piegājis viens kanādietis, kurš izteica apbrīnojumu par to, cik grandiozi gājieni pie mums notiek, piebilstot, ka tādu pat Kanādā nav. Tad es izjūtu, ka tas patiešām ir superīgi.

Ilona: Īstenībā pēc šīs brīvprātīgā darba pieredzes nav bail iesaistīties arī citos mazākos darbos, jo mēs bijām tik lielā pasākumā un mēs tik daudz darījām.

Kandidātiem uz brīvprātīgo lomām tika izvirzītas arī dažādas prasības. Sakiet, vai valodu zināšanas vai laba fiziska forma jums tiešām bija nepieciešamas, lai pildītu brīvprātīgo misijas?

Valentīna: Jā, tā tas tiešām bija, viens no pirmajiem jautājumiem, kuru uzdeva mūsu grupai, bija tas, vai kāds no mums pārvalda krievu valodu. Izrādījās, ka bija diezgan neliels cilvēku skaits, kas saprot un runā krieviski, bet Dziesmu svētkos bija diezgan daudz krieviski runājošo, tāpēc otrajā dienā visi pazina mani diezgan labi.

Katrīna: Fiziska sagatavotība arī bija nepieciešama, jo mēs ravējām Botāniskajā dārzā, mazgājām pudeles un krāsojām skatu torni.

Ilona: Vēl vajadzēja daudz un ātri staigāt.

Ko jūs teiktu, vai potenciāliem brīvprātīgajiem ir vērts iesaistīties tādos pasākumos?

Vienbalsīgi: Viennozīmīgi, jā.

Valentīna: Būs, protams, grūtības, bet tā tas notiek vienmēr, galu galā, atmiņās paliks vislabākais – ka tu biji Dziesmu svētku daļiņa, ka tu ieguvi jaunus draugus un pieredzi, tā neaprakstāmā sajūta, kad visi dziedāja “Saule, Pērkons, Daugava”... Tas bija vienreizēji, ir jābrauc, ir jēga.