23. jūnijā Latgales gleznotājs Jānis Unda svinētu 85 gadu jubileju. Atzīmējot J.Undas jubileju, Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas lasītavā (Atbrīvošanas alejā 81/5, 3.stāvā) no 16. līdz 30. jūnijam būs apskatāma tematiska grāmatu izstāde par mākslinieka mūžā paveikto, ziņo Rēzeknes pašvaldības portāls.
Jānis Unda uzskatāms par izcilāko akvareļgleznotāju Latgales novadā un ir viens no redzamākajiem klasiskā akvareļa pārstāvjiem Latvijā. Viņa skolotāji: Arvīds Egle – Rēzeknē, Jēkabs Bīne – Kuldīgā, Leons Tomašickis – Daugavpilī. Jāpiezīmē, ka akvarelis nav viegla tehnika, lai caur ainavas redzējumu izteiktu savu domu, ideju un filozofiskā skatījumā sniegtu Latgales cilvēka dzīves izjūtu.
Ainava – viss mākslinieka tēmu loks (lai arī tapušas nedaudzas klusās dabas, pašportrets), jo neizsmeļams ierosmes avots gleznotājam visu mūžu bija Latgales daba. Ar visu savu būtību J.Unda bija dziļi ieaudzis dzimtajā novadā un tik spēcīgi to izjuta, ka citādāk runāties nemaz neprata kā vien Latgales dabas tēla valodā.
Jāņa Undas biogrāfija gadu skaitļos
1928.06.23. Dzimis Ludzas apriņķa Pildas pagasta Inkinu sādžā
1940–1943 Mācījies Rēzeknes komercskolā
1945–1947 Mācījies Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolā
1948 Beidzis Daugavpils Daiļamatniecības vidusskolas Pedagoģiskās zīmēšanas nodaļu.
Strādājis par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju Ludzas septiņgadīgajā skolā
1949–1954 Strādājis Nautrēnu vidusskolā,
1954–1960 Strādājis Rēzeknes 1. vidusskolā
1959–1963 Studējis mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā
1959–1968 Kļuvis par Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāles vadītāju un speciālo priekšmetu pedagogu
1972–1999 Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā strādājis par gleznošanas un kompozīcijas pasniedzēju
1979 uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā
Ilggadējs aktieris Rēzeknes Tautas teātrī, kur darinājis arī dekorācijas lugām
2000 Miris 24. jūnijā, apbedīts Rēzeknes Miera ielas kapos
Par Jāni Undu runā viņa darbi
J. Unda strādāja daudz un neatlaidīgi, sākumā gleznoja eļļā, ar ūdenskrāsām. Eksperimentēja, pilnveidoja savu tehniku no skopām krāsām un līnijām darbos „Zeme”, „Vakara miers”, „Maize” līdz īstai krāsu stihijai darbos „Ezers”, „Vakara nemiers”, ciklā „Manas bērnības ielas”. Vairākos akvareļos redzam Rāznu, Latgales pakalnus, zilās ielejas.
J. Unda uzskatāms par Latgales dabas tēla atklājēju un izteicēju latviešu akvareļglezniecībā, par to liecina darbi „Latgales māls” (1964), „Rudens Latgalē” (1982), „Latgalē” (1988), „Latgales pakalnos” (1995). Mākslinieks pats sevi gan nav saucis par „Latgales gleznotāju” – tā viņu septiņdesmito gadu beigās nodēvēja mākslas kritiķi.
J.Undas izstāžu darbība aizsākās ar akvareļiem, kas ataino Rāznas ezeru, sauktu arī par Latgales jūru. Rāznas un tās apkārtnes noskaņu nianses redzamas gleznās „Rudenīgā Rāzna” (1970), „Pie Rāznas” (1971), „Rāznas krasts” (1978), „Rāznas līcis” (1978), „Rāzna” (1995), „Rāznas krastā” (1998).
Mākoņiem ir ļoti interesantas formas, dažādas krāsas, tie nemitīgi mainās, nestāv uz vietas, slīd. Ja šo slīdēšanu sasniegtu akvarelī, tas būtu panākums! …Kāpēc gan nepamēģināt gleznot mākoņus, zemi atstājot šaurā josliņā? (J. Unda) Izteiksmīgas mākslinieka mākoņu gleznas ir „Ainava ar mākoni” (1962), „Mākoņi” (1965), „Skrejošie mākoņi” (1968) un cikls „Mākoņi” (1998).
Gleznu cikls „Manas bērnības ielas” (1977/78) atklāj gan J. Undas atmiņas par bērnību, gan pagātnē aizgājušās Rēzeknes tēlu ar grumbuļainu bruģi un skumjām novakarēm, tajā jūtama pasmagā zemes elpa un vienkārša darba dzīve. Savukārt ciklā „Pamestās mājas” (1988/89) mākslinieks ir paudis savu attieksmi pret dzimtenes un savas mājas nozīmi cilvēka dzīvē, par vietām, kas acīs nekrīt, bet sāpina sirdi ar pamestām lauku mājām.
J. Undas stihija ir rudens motīvi, tajos viņš parādās kā vēju apdziedātājs romantiķis un arī kā dzimtā novada patriots, jo rudenī pat kokos ir Latgales mālu krāsa: „Rudenīga ainava” (1965), „Rudens dienās” (1967), „Rudens” (1970), „Rudens pusē” (1971), „Rudens-78” (1978), „Rudens Latgalē” (1982).
Mākslinieks ir smalki izjutis krāsu bagātās iespējas un pratis tās labi izmantot konkrētas noskaņas radīšanai. Es nevaru Latgali citādāk parādīt kā sabiezinātām krāsām. Man viņa ir sviedru zeme. (J. Unda.)