Cukurfabriku īpašnieki dāsno cukura «sāpju naudu», visticamāk, nav ieguldījuši jaunos biznesa projektos.
Lielāko summu aizvadīto gadu laikā - attiecīgi 17 un 10 miljonus Ls saņēma abu cukurfabriku – Jelgavas un Liepājas – īpašnieki. Tomēr DB veiktā izpēte liecina, ka šī nauda nav ieguldīta jaunu kompāniju izveidē vai attīstībā. Pēc publiski pieejamās informācijas cukurfabriku īpašnieki nav izveidojuši jaunus uzņēmumus. Nav arī ziņu, ka īpašnieki attīstītu jelkādus citus ražošanas vai nekustamo īpašumu projektus.
Db neizdevās sazināties ar cukurfabriku īpašniekiem, lai uzzinātu, kur ieguldīta tā saucamā «sāpju nauda». Vairāki savstarpēji nesaistīti avoti vedināja Jelgavas cukurfabrikas īpašnieku meklēt Monako. Kā liecina Lursoft dati, 97.62 % a/s Jelgavas cukurfabrika akciju pieder Uldim Aukšmukstam, kurš bija cukurfabrikas īpašnieks arī laikā, kad tika pieņemts lēmums pārtraukt cukura ražošanu. Tiesa, datu bāzei par a/s akcionāriem ir uzziņas raksturs un nav juridiska spēka. Savukārt Liepājas cukurfabrikas lielākā īpašniece pēc Lursoft datiem ir SIA DIKK ar 50.64 %. Gan Liepājas cukurfabrikas, gan SIA DIKK valdē kopš 2010. gada darbojas Romāns Dolgopolovs un Zofija Kuļika, turklāt abi ir DIKK līdzīpašnieki. Joprojām Liepājas cukurfabrikas valdes priekšsēdētājas pienākumus pilda Valija Zabe.
Jāatgādina, ka pēc abu cukura ražotņu – Liepājas un Jelgavas - restrukturizācijas īpašnieki saņēma prāvas kompensācijas no ES. Faktiski tieši ievērojamā sāpju nauda bija galvenais iemesls, kāpēc abu uzņēmumu īpašnieki nolēma pielikt punktu ražošanai. Arī pētījumā par cukura nozares nākotni, ko 2006. gadā veica Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts, viena no iespējām tālākai rīcībai būtu privāto tirgus dalībnieku lēmumam par nozares pilnīgu slēgšanu restrukturizācijas ceļā, kas ļautu saņemt kompensācijas maksājumus no ES Restrukturizācijas fonda. Lieki piebilst, ka cukurfabrikas šo iespēju izmantoja pilnībā.