Kā Hitlers iznīcināja vāciešus 1

Tas ir maldīgs uzskats, jo 1933.-1945. gadam uz koncentrācijas nometnēm bija aizsūtīti 3,5 miljoni vāciešu, no tiem 500 tūkst. gāja bojā, ziņo portāls www.rosbalt.ru.

Vācijas un Austrijas iedzīvotāju skaits 1941.gadā bija 76 miljoni, caur koncentrācijas nometnēm izgāja 4,6 % vietējo iedzīvotāju, gāja bojā – 0,65%, tas neieskaitot ebrejus, kuri dzīvoja Vācijas teritorijā.

PSRS iedzīvotāju skaits uz 1941.gadu bija 209 miljoni iedzīvotāju, GULAGa nometnēs bija 15-18 miljoniem iedzīvotāju, gāja bojā 1,6 milj jeb 7,5%. Protams, skaitlis ir nedaudz lielāks nekā Vācijā, bet šeit jāņem vērā tas, ka daudzi no izsūtītājiem GULAGā bija sodīti par zādzību un citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Koncentrācijas nometnēs bija 70-80% politieslodzīto, ja skatīties uz šiem faktiem, tad var secināt, ka koncentrācijas nometnēs nogalināto vāciešu īpatsvars bija diezgan liels.

Lai labāk saprast to laiku norisi, tad paskatīsimies uz pirmo koncentrācijas nometni Vācijas teritorijā – Dahau. Šī koncentrācijas nometne bija kā piemērs citām nometnēm, kuras vēlāk bija izveidotas Vācijas okupētajās teritorijās. Martā palika 80 gadi kopš šīs nometnes dibināšanas.

1933.gada 22.martā pēc Reihstāga vēlēšanām, kurās uzvaru guva Hitlers, pēc nedēļas Dauhau pilsētā bija dibināta pirmā koncentrācijas nometne.

1933.gadā 30.janvārī Hitlers kļuva par Vācijas kancleru. 1933.gadā 13.martā bija izveidota jauna ministrija, kuras priekšsēdētājs bija Gebels. Viņš noformulēja jaunu mērķi un valdības virzību uz to: „Mums vajag apstrādāt cilvēkus tik ilgi, kamēr viņi nesāks atbalstīt mūs, kamēr viņi nesāks dzīvot ar mūsu ideju.” Plaši sāka propagandēt nacistu partiju laikrakstos. Reihstāga ratificēja likumu „Par redakciju”, kur bija teikts, ka par redaktoru varbūt tikai īsts ārietis, nacistu partijas biedrs. Citādi domājošie bija atlaisti no darba divu, triju mēnešu laikā. Lielākais nacistu partijas ienaidnieks bija likvidēts, tāpēc par nometnes pirmajiem iemītniekiem kļuva žurnālisti un redaktori. Kopumā Hitlera laikā nometnēs bija ieslodzīti ap 1 tūkst. žurnālistu un 300 no tiem bija nonāvēti.

1933.gada sākumā Gimlers palika par Minhines policijas priekšnieku, un paralēli viņš pieskatīja koncentrācijas nometnes darbu, nometne bija paredzēta 5 tūkst. ieslodzītajiem.

„Šeit, citēja Gimlera nacistiskās avīzes, - būs vērsti visi komunistiskie un sociāldemokrātiskie funkciju veicēji, un, ja tas būs nepieciešams, arī noziedznieki, kas apdraud valsts drošību”. Nometne tika atvērta 22.martā, bet 11.aprīli 1933.gadā tā tika nodota no bavāriešu policijas vadības SS kontrolē.

No šī brīža ieslodzītajiem tika liegtas visas pilsoniskās tiesības. Visas personiskās mantas atņēma SS leģionāri. Pārmeklēšana tika pavadīta ar piekaušanu un pazemošanu, nometnes dienas kārtība ciniski tika saukta par „SS Sveicienu”. Kontaktēšanās ar ārējo pasauli bija aizliegta (pat ar radiniekiem).

Pirmais Dahau ieslodzīto sastāvs no 80% sastāvēja no nacistu politiskiem ienaidniekiem, 10% no viņiem bija „citi”, pārējie 10% - bija noziedznieki. Tāpat kā tas bija Staļina GULAGā, noziedznieki tika uzskatīti par sociāli tuviem, un administrācija pārsvarā tikai no viņiem veidoja nometnes „pārvaldi”. Tālāka prakse rādīja, ka 8 no 10 noziedzniekiem agri vai vēlu atgriezās brīvībā „pāraudzināto” statusā. „Citu” iespējas iziet no koncentrācijas nometnes bija krasi zemākas – ap 40%, par vienu no noteikumiem kalpoja pilnīga atteikšanās no „noziedzīgām pārliecībām”. Nacisma politiskajiem ienaidniekiem nebija nekādu iespēju (tikai 0.5% bija laisti brīvībā.)

Politisko ieslodzīto starpā bija antinacistisko partiju biedri, pirmkārt tie bija komunisti un sociāldemokrāti, starptautiskā radio klausītāji, pacifisti un partijās neesošie „režīma pretinieki” (šajā kategorijā bieži vien tika iekļauti monarhisti, kuri noliedza partiju sistēmu) „Citu” vai arī „neuzticamo” vidū bija homoseksuāļi, reliģiozie sektanti (babtisti, Jehovas liecinieki), masoni utt.

 Visiem koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem vajadzēja nēsāt atšķirības zīmes uz apģērba, tai skaitā arī kārtas numuru un krāsainos trīsstūrus kreisajā pusē. Visi politieslodzītie nēsāja sarkanās krāsas trīsstūrus, noziedznieki – zaļos, homoseksuāļi – rozā, čigāni – brūnos. Ebrejiem bija jānēsā Dāvida zvaigzne.

Pārkāpjot ebreju likumus, ebrejiem vajadzēja nēsāt apkārt zaļam un dzeltenam trīsstūrim melnu apdari.

Ārzemniekiem arī bija sava zīme (franči nēsāja uzšūto F burtu, poļi – P, u.t.t.). Burtu K nēsāja kara noziedznieki, A – darba disciplīnas pārkāpēji, vājprātīgie nēsāja uzšuvi ar vārdu Blid – „muļķis”. Ieslodzītie, kuri gribēja aizbēgt nesāja uz muguras un priekšdaļas zīmējumu ar mērķi.

Caur Dauhau koncentrācijas nometni izgāja 250 tūkst. cilvēku, gāja bojā 70 tūkst., tas ir 28%. Koncentrācijas nometnēs gāja bojā 500 tūkst. Vācijas pilsoņu, no kuriem 250 tūkst. bija politieslodzītie, 15 tūkst. bija homoseksuāļi, 50-60 tūkst. masoni, 70 tūkst. vājprātīgie. Atšķirība no PSRS Vācijas koncentrācijas nometnēs nebija īpašu uzturēšanas termiņu, vienīgi koncentrācijas nometnes vadītājs noteica vai persona ir labojusies vai nē. Faktiski tas bija mūža ieslodzījums.

Šodien var uzdot jautājumu, kas bija ļaunāks Hitlers vai Staļins? Ja skatīties tikai ieslodzījuma vietas penitenciāro sistēmu, tad viennozīmīgi Hitlers bija ļaunāks. Pat Staļina izveidoto GULAGu nevar salīdzināt ar koncentrācijas nometni.