Šodien Latvijas skolās kristīgās mācības un kristīgās ētikas mācību stundas pēc izvēles tiek pasniegtas 1.-3.klasē. Tomēr tiek turpināta diskusija par to, cik svarīgs ir šīs mācību priekšmets skolēna vispārējā izglītībā.
Par to, ko bērnam dot kristīgās mācības stundu apmeklēšana, portālam Gorod.lv pastāstīja katoļu priesteris Andris Ševels.
„Jautājums par to, vai skolās nepieciešama kristīgā mācība, ir aktuāls vairākas valstīs. Piemēram, Polijā kristīgās ētikas mācību priekšmets tiek pasniegts līdz 12.klasei. Diemžēl Latvijā tas tiek pasniegts tikai 1.-3.klases skolēniem, tomēr Izglītības un zinātnes ministrija plāno izstrādāt arī pamatskolai domāto programmu.
Viena no mūsdienu sabiedrības problēmām ir nepareiza antropoloģija. Jāatbild uz jautājumu, kas ir cilvēks? Cilvēku veido miesa, jūtas, prāts, gars un radnieciskās saites. Tieši tāpēc, manuprāt, bērni jāattīsta ne tikai fiziski, bet arī garīgi, stāstot viņiem par mīlestības, labestības un patiesības pamatiem. Lai tas viss tiktu īstenots, nepieciešama triju institūtu – ģimenes, skolas un baznīcas – cieša sadarbība, komunikācija, atbalsts. Līdzīgi sējējam vecāki ieliek bērna dvēselē un sirdī ticības sēklu – tas ir pirmais pakāpiens, kuru pārvar cilvēks.
Pēc tam viņš uzsāk skolas gaitas, un līdz ar vecākiem viņu ietekmē skolotāji, kuri sargā pirmos ticības asnus, kurus iesēja vecāki. Ideālā gadījumā, kad bērna apkārtnē uzturas vienaudži no ticīgajām ģimenēm, tas palīdz viņam nekautrēties, atklāti runāt par Dievu ne tikai mājās, bet arī klasē, dalīties pārdzīvojumos un priekā. Pēc garīgās attīstības divu pakāpienu pārvarēšanas bērna dzīvē ienāk baznīca, kura darbojas ar priesteru starpniecību. Arvien biežāk mēs esam aicināti apmeklēt skolas un piedalīties sarunās par garīgajiem jautājumiem, kuri interesē jauniešus. Tā ir laba izdevība kliedēt šaubas un mītus, kuri bieži vien tiek piedēvēti baznīcai. Patīkami apzināties, ka pēdējā laikā šajās tikšanās sadarbojas katoļu un pareizticīgie mācītāji, kuri apvieno spēkus, lai attīstītu jauniešu garīgumu.
Tomēr bieži vien gadās, ka ģimene nav ticīga, bet kristīgā mācība tiek pasniegta tikai 1.-3.klasē. Šajā vecumā bērni vēl ir mazi, un viņu autoritāte ir vecāki.
Vecākajās klasēs bērnu attīstības pamatā tiek akcentēts mācību priekšmets „Veselības mācība”, kuras laikā bērnam tiek stāstīts par personīgo higiēnu, cilvēka ķermeņa uzbūvi, sievietes un vīrieša fizioloģiskajām atšķirībām un dažādiem kontracepcijas veidiem. Šāda pieeja neļauj bērnam izdarīt savu izvēli un bieži vien noved pie grēka, kad viņš zaudē garīgo šķīstību un piekopj pirmslaulību sakarus. Bērniem trūkst garīgās barjeras, kas neļautu rīkoties nepareizi. Protams, tas nevecina bērnu iesaistīšanos baznīcas dzīvē, bet noskaņo pret to. Viņi uzskata, ka priesteris vēlas ierobežot viņu brīvību un uzspiest to, kas nav patiess. Tieši tāpēc nepieciešamas stipras kristiešu ģimenes un labi pārdomāta izglītības sistēma, pateicoties kurai bērni tiks audzināti garīgajā šķīstībā un patiesā mīlestībā, kuru spēj dot tikai Dievs. Vēlāk tas kļūs par nākamās ģimeņu paaudzes rašanas pamatu.
Nesen piedalījos seminārā par bērnu kristīgo audzināšanu, kas notika Polijā. Lektors pievērsa mūsu uzmanību četriem svarīgiem audzināšanas elementiem: spējai ieklausīties viens otrā; būt atklātiem un godīgiem; konkrētu prasību uzstādīšanai, lai bērns zinātu, ko mēs no viņa gaidām; uzslavēšanai par labiem darbiem.
Es ļoti ceru, ka vecāki, skolotāji un priesteri sapratīs nepieciešamību sadarboties, audzinot jauno paaudzi”.