Saruna ar Eiroparlamenta deputātu Robertu Zīli par jauno ES budžetu, Latvijas delegācijas taktiku un komunikācijas stilu šā budžeta apspriešanas laikā, iestāšanos eirozonā, signāliem Rietumu sabiedrībai un iespējamo politiskā kursa pagriezienu.
– Nupat ir izdevies panākt vienošanos par ES daudzgadu budžetu. Ko ir izdevies sasniegt Latvijai, un kā vērtējat sasniegto?
– ES daudzgadu budžeta apstiprināšana Eiropas Padomē ir luga vairākos cēlienos. Pirmais cēliens bija pērn novembrī, un jau toreiz bija skaidrs, ka nevarēs vienoties par naudu. Ne tikai tāpēc, ka tam bija objektīvi iemesli, bet arī tāpēc, ka bija politiska vēlme šo lēmuma pieņemšanu atlikt uz šā gada sākumu. Bija skaidrs, ka februārī šis budžets tiks apstiprināts, kas arī notika. Visu valstu vadītāji un delegācijas ļoti rūpīgi strādāja pie savas stratēģijas un taktikas, lai panākto rezultātu varētu pasniegt kā savu uzvaru. Katras valsts vadītāji, atgriežoties savās galvaspilsētās, to tā arī pasniedza. Ieskaitot mūsu kaimiņus lietuviešus un igauņus. Esmu runājis arī ar mūsu premjeru pēc šiem notikumiem. Ja vērtējam skaitliski, tad arī lietuviešiem vai igauņiem nekāda lielā ieguvuma nav.
Taču viņiem, atgriežoties mājās, bija daudz labāk pārdomāta komunikācijas stratēģija. It kā viņi būtu uzvarējuši, tāpat kā itāļi, franči, angļi un Deivids Kamerons. Mums bija ļoti neveiksmīga komunikācija. Arī taktika piekliboja, ja jau pēdējā sarunu posmā premjers, kurš nepiekrīt priekšlikumam, paliek kopā ar Maltu un Bulgāriju. Tas neliekas nopietni. Tas nav pārmetums premjeram, tas ir pārmetums Ārlietu ministrijai, kura tīri taktiski gatavoja šīs sarunas vairāk nekā gadu un kurai ir vēstniecības visās galvaspilsētās. Tas bija viņu pienākums strādāt pie situācijām, kuras var dažādi pavērsties sarunās pirms lēmuma pieņemšanas. Ja vēl ārlietu ministrs tviterī ir atļāvies pateikt, ka viņš būt uzlicis veto, tad tas norāda uz iekšpolitisko rīvēšanos. Šo procesu varēja novadīt daudz labāk.
– Ja vērtējam nevis komunikācijas stilu, bet sasniegto rezultātu?
– Ja vērtējam lauksaimniecību, tad tur panāktais nav tas sliktākais. No ekonomiskā skatu punkta lauku tiekšmaksājumi, manuprāt, nav tie svarīgākie. Protams, mūs aizvaino, ka esam viszemākajā līmenī, bet šos tiešmaksājumus saņem zemes īpašnieki, kas nav tas pats, kas lauksaimnieki. Man nav datu par Latviju, bet, piemēram, Igaunijā 70% zemnieku strādā uz nomātas zemes. Varbūt Latvijā tas skaitlis nav tik liels, bet tāpat tas ir ievērojams. Tas nozīmē, ka lauksaimnieciskajam ražotājam šie maksājumi daudz neko nepalīdz. Ir bijuši pētījumi Rietumeiropā, un izrādās, ka lielākie šo maksājumu saņēmēji ir kompānija Nestle, dažādi muižnieki, aristokrātija, kas ir lieli zemju īpašnieki. Manuprāt, šī lauksaimniecības politika ir nepareiza.
Cita lieta, ka politiski tai netiek pāri un to neizdodas reformēt, tāpēc bija jācīnās par līdzvērtīgiem maksājumiem. Tie papildus 60 miljoni eiro plus 7 miljoni pēdējā finiša taisnē daudz neko nemaina, bet kopumā atpalicība nav tik izteikta, lai arī nepatīkami ir tas, ka esam pēdējie, tāpat kā Rīgas Dinamo savā grupā. Kas attiecas uz kohēzijas maksājumiem, tad mēs nesasniedzām 2,9% no IKP, uz ko tika mērķēts. Palikām pie tā paša novembra piedāvājuma – 2,59% no IKP, kas tomēr ir mīnuss. Tajā pašā laikā ir iespējas uzbūvēt Rail Baltic dzelzceļu, jo programmas Savienojot Eiropu (Connecting Europe Facility) ietvaros šim projektam atvēlētie 10 miljardi palika. Tur vēl parādījās norma, ka, ja līdz 2016. gada beigām valstis šos kohēzijai paredzētos līdzekļus neizmanto, tad tie aiziet citām valstīm. Tas nozīmē, ka mums nevajadzētu gulēt līdz 2016. gada beigām, bet ir jāiet uz priekšu.
– Cik liela summa ir iedalīta šim projektam?
– Tā nav iedalīta nauda Rail Baltic, bet 10 miljardi no kohēzijas naudas ir iezīmēti ekskluzīviem transporta projektiem šī Savienojot Eiropu ietvarā. Šajā programmā ir trīs daļas – transports, enerģētika un platjoslas internets. Visām šīm daļām finansējumu apgrieza. Īpaši daudz apgrieza platjoslas interneta ieviešanai, kur no 9 miljardiem eiro palika vien nedaudz vairāk par miljardu. Tiek uzskatīts, ka telekomunikāciju kompānijām brīvā tirgus apstākļos pašām platjoslas internets ir jānodrošina, lai gan runa ir par apgabaliem, kur ir mazs iedzīvotāju blīvums un tirgus nav. Enerģētikā, tas ir, augstsprieguma pārvades līnijām un sašķidrinātās gāzes terminālim, nogrieza no 9 miljardiem līdz nedaudz virs 5 miljardiem. Transportam ir divas daļas. No 30 miljardiem eiro, kas tur ir paredzēti, 10 miljardi ir kohēzijas valstīm ar līdzfinansējuma līmeni līdz 85%. Ja mēs būvēsim kopā ar igauņiem un lietuviešiem Rail Baltic, tad varēsim saņemt 85% no ES un 15% maksāsim paši.
– Runājot par šī daudzgadu ES budžeta pieaugumu vai samazinājumu, nav īsti skaidrs, kas katrā reizē tiek domāts, jo tiek runāts gan par budžeta apmēriem faktiskajās cenās, gan 2011. gada salīdzināmās cenās.
– Faktiskajās cenās mums pieejamais finansējuma līmenis ir tāds pats, bet salīdzināmās cenās tas ir samazinājies. Mēs nedabūjām tādu kohēzijas finansējuma aploksni, kāda ir esošajā finanšu perspektīvā.
– Ko tas nozīmē Latvijas konkurētspējai? Vai tas nozīmē, ka uz citu valstu fona kļūsim nekonkurētspējīgāki?
– Tik dramatiski es negribētu teikt. Parasti kohēzijas nauda gāja tai valstu grupai, kurās IKP bija zem 75% no vidējā ES līmeņa. Tagad ir ieviesti vēl divi līmeņi, kuru būtība ir, lai atsevišķi apgabali Vācijā, Francijā un citās valstīs, kas jau ir diezgan attīstītas, arī varētu saņemt atbalstu no kohēzijas naudas. Kohēzijas naudu tagad ir dabūjušas daudzas valstis, kuras nemaz nav kohēzijas valstis. Līdz ar to daļa šīs naudas ir aizgājusi tiem, kuri agrāk to nedabūja. Skaidrs, ka mums tā ir samazinājusies.
– Ja mēs iestājamies eirozonā un mums ir vienota monetārā politika, ES budžeta pārdale nepārsniedz 1% no ES kopējā IKP, tiek izveidota jaunā banku savienība, tad kādi paliek mehānismi, kas palīdzētu izlīdzināt ES reģionālās atšķirības, un kādā veidā Latvija varētu noķert attīstītākās valstis?
– Neesmu liels optimists par dzīves līmeņa izlīdzināšanos ES ietvaros. Tā tas bija pirms krīzes, un, no krīzes izejot, šīs atšķirības nav palikušas mazākas. Drīzāk otrādi – tās kļuvušas vēl lielākas. Jautājums, vai mēs par to apvainojamies un darām kaut ko pavisam citu un, ja darām ko citu, vai tad kļūst labāk? Neesmu dzirdējis nevienu nopietnu politisko piedāvājumu, kas mums būtu jādara. Ja ejam ārā no ES, neejam eirozonā, tad kas kļūst labāks? Tā ir viena lieta. Otra lieta ir tā, ka, patīk tas vai nepatīk, bet eirozonas un neeirozonas valstu atšķirības kļūst arvien lielākas, kaut vai tās pašas banku savienības, ko minējāt, kontekstā. Tā kā bija spēcīgas nacionālās intereses Vācijai, Francijai un citām valstīm, šī banku savienība ir sanākusi visai kropla, jo šajās valstīs daudzas bankas ir palikušas ārpus šīs uzraudzības. Tāpat ir ļoti vāji komercbanku kapitāla pietiekamības rādītāji, kas nozīmē, ka šīs bankas nākotnē būs jākapitalizē. Ja eirozonā ir skaidrs, ka to ar konkrētiem nosacījumiem varēs izdarīt Eiropas stabilizācijas mehānisma (ESM) ietvaros (šobrīd šādas sarunas ved spāņu bankas), tad neeirozonas valstīs nav šāda fonda. Ir tikai nodokļu maksātāji. Ja mums vajadzēs kapitalizēt kādu no tā saucamajām vietējām bankām (pieņemu, ka zviedru bankas tiks kapitalizētas pēc prasības no zviedru mātes bankām), tad no kāda fonda tās tiks kapitalizētas?
– Par kurām bankām ir runa?
– Ir tā saucamās lokālās bankas. Aizkraukles banka, Rietumu banka un vēl dažas.
– Tās jau diez vai kāds kapitalizēs. Drīzāk ļaus, lai tik bankrotē.
– Ir jau arī depozītu garantiju fonds, no kura jāizmaksā līdz 100 000 eiro katram noguldītājam. Tā kā eirozonā tomēr ir vairākas lietas, kas ļauj vieglāk krīzi pārdzīvot. Ārpus eirozonas mums nav šādu sadarbības partneru.
– Vai tas nozīmē, ka mēs gatavojamies baisai krīzei?
– Krīze jau vēl nav beigusies. Tā ir tā pati krīze. Ja jūs uzrakstīsiet, ka ar Zīli vienojāmies, ka mēs tuvojamies baisai krīzei, tad tā nebūs taisnība. Tā krīze vienkārši nav beigusies. Tie, kas domā, ka tā ir beigusies eirozonā un ārpus eirozonas, maldās. Grieķijā vācu un franču naudas nebija pārāk daudz. Bet Spānijā un Itālijā ļoti daudz. Ne tikai valdības vērtspapīros. Nauda caur komercbankām tika pludināta nekustamo īpašumu burbuļa veidošanā Spānijā. Ja spāņu bankas netiek glābtas, tad zaudē arī citu valstu ieguldītāji, pensiju fondi un tamlīdzīgi. Tā ka viss vēl ir priekšā un jābūt gataviem dažādiem pārbaudījumiem.
– Viens no krīzes mīkstināšanas mehānismiem ir sava valsts monetārā politika. Lai gan Latvija jau sen ir atteikusies no savas monetārās politikas un savu valūtu ir piesaistījusi eiro, nākotnes politiķi šo būtisko instrumentu varētu izmantot. Ieviešot eiro, mēs liedzam arī nākotnes politiķiem šo iespēju.
– Jā, līdzīgu viedokli pauž ekonomists Jānis Ošlejs, kuru es ļoti cienu un mūsu viedokļi bieži vien sakrīt, bet šis ir tas viedoklis, kur mūsu uzskati nesakrīt. Es neticu mazas valsts monetārās politikas iespējām. Mēs patiešām neesam izmantojuši monetārās politikas instrumentus. Sākotnēji bijām piesaistījušies SVF valūtu grozam, tad eiro kursam. Latvijas Bankas vadība, gan iepriekšējā, gan tagadējā ar Ilmāru Rimšēviču priekšgalā, ir stingri turējusies, kā jūs saucat, pie neoliberālisma principiem un SVF ieteikumiem līdz pat krīzes sākumam 2008. gadā, kad SVF ieteica mums devalvēt latu.