Marta jau kopš 14 gadu vecuma sapņoja par Dienvidameriku. Pēc vidusskolas viņa savu sapni arī īstenoja un par iekrāto naudu nopirka biļeti uz Argentīnu. Tomēr, apceļojot eksotisko kontinentu, viņai nozaga pasi, un vietējo varas iestāžu iecirtības dēļ Marta eksotiskajā kontinentā iestrēga teju uz gadu. Tikai ar trešo mēģinājumu vietējie robežsargi beidzot ļāva viņai iekāpt lidmašīnā atpakaļceļam uz Eiropu.
Kaut Latvijas konsulāti centušies palīdzēt, tie izrādījušies bezspēcīgi. Savukārt vietējie likumsargi neoficiāli ieteikuši - pagaidi, kad beigsies vīzas derīguma termiņš, tad mēs tevi deportēsim bez iespējas atgriezties.
Ne turp, ne atpakaļ
Pabeigusi vidusskolu, meitene izlēma pirms stāšanās augstskolā apceļot pasauli. Pastrādājusi Lielbritānijā, viņa iekrāja naudu un pati par saviem līdzekļiem iegādājās biļeti turp un atpakaļ uz Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu. Tālāk jau apceļojusi teju puskontinentu - Čīli, Peru, Ekvadoru - un tikusi līdz Kolumbijai, bet tur, kad Marta jau griezusies atpakaļ Argentīnas virzienā, viņai nozagta soma ar telefonu, dokumentiem un visu pārējo iedzīvi.
Ar Kolumbijas policijas izdoto izziņu, ka viņa apzagta, Marta aizkļuvusi atpakaļ līdz pat Peru, kur galvaspilsētā Limā vērsusies Latvijas konsulātā, kas viņai izgatavojis atgriešanās apliecību. Ar to Marta mēģinājusi nokļūt atpakaļ Argentīnā, bet tālāk par robežu nav tikusi. «Neļāva man lidot uz Eiropu, jo trūka zīmoga par ieiešanu valstī. Tādēļ man nevarēja uzlikt izejas zīmogu, un migarciones bija apjukuši - nelaida mani lidmašīnā, nelaida mājās,» viņa atceras.
Marta deportēta atpakaļ uz Limu, kur konsulāts atkal kārtojis papīrus, kamēr Martas radi sametuši naudu - 880 latu - jaunai lidmašīnas biļetei uz Eiropu, šoreiz jau no Limas. Pašai Martai naudas vairs nav bijis, tikai paveicies, ka māk spāņu valodu un, būdama komunikabla jauniete, sadraudzējusies ar kāda hosteļa īpašniekiem, kuri atļāvuši neoficiāli piestrādāt par vēdera tiesu un naktsmājām.
Tomēr arī otrais mēģinājums atgriezties mājās izgāzies. «Uztaisīja papīrus, kur izskaidrota mana situācija, taču tie dokumenti Limas lidostā nevienam neko daudz neinteresēja. Zīmogu vajag, un viss,» viņa atceras.
Iesaka nelegāli
Sapratusi, ka arī konsulātam rokas par īsām, Marta devusies uz migrācijas dienestu, bet tur neviens viņai palīdzēt nav spējis. Jau būdama tuvu izmisumam, viņa vērsusies policijā, kas piedāvājusi sākt deportācijas procesu. Tomēr tas aizņemtu vismaz piecus mēnešus, un pēc tam viņai būtu liegts šajā valstī atgriezties, uz ko Marta nav bijusi gatava. «Tad paši policisti kā neformālu informāciju pateica - ir vispārzināms, kādas mums ir robežas ar Ekvadoru, un, ja tu ienāci pa turieni, tad ļoti labi zini arī, kā iziet,» viņa atceras.
Cits iespējas nesaskatot, viņa tā arī izdarījusi. Kamēr ģimene kārtējo reizi metusi naudu lidmašīnas biļetei, Marta devusies uz Ekvadoru. Kaut šo robežu gaišā dienas laikā bez kādām pārbaudēm var šķērsot, kam vien ienāk prātā, zinot, ka bez vajadzīgajiem zīmogiem viņu tāpat lidmašīnā nelaidīs, Marta godīgi devusies pie migrācija lodziņa, kur atkal saskārusies ar problēmām.
«Ekvadoras robežlīnijas lodziņš nedeva savu zīmogu par ieeju, ja man nebija Peru iziešanas zīmoga. Peru lodziņš izejas zīmogu nedeva, teica, lai dodos atpakaļ uz Limu un kārtoju visu migrācijas dienestā. Tā kā ne jau pirmā reize, kad mani noraida, izvesta no pacietības, bet nespēcīga, izgāju ārā un domāju, ko tad tālāk darīt. Mēģināt tikt atpakaļ uz Kolumbiju, kur visu arī nozaga, un ieiet Ekvadorā no tās puses vai palikt nelegāli Peru uz visiem laikiem?» viņa stāsta.
Tomēr tad beidzot uzsmaidījusi veiksme - jau vēlā pēcpusdienā, kad visi priekšnieki devušies mājup un robežpunktā nomainījusies maiņa, kāda jauna darbiniece iežēlojusies un iespiedusi dokumentos vajadzīgo zīmogu. «Tālāk jau viss gāja gludi, un tagad jau nedēļu esmu Rīgā. Ļoti paveicās ar to meiteni - nepaprasīja pat kukuli, kas Peru būtu ļoti raksturīgi,» viņa stāsta.
Ja aizbrauks «tūrists parastais»
Kaut ceļojums neplānoti ieildzis līdz pat 10 mēnešiem, Marta jau tagad plāno atgriezties Dienvidamerikā - sapņu zemes auru šis kontinents viņas acīs tā arī nav zaudējis. Martas māte Maira gan jautā - bet ko darīt, ja atkal tā gadīsies? «Ārlietu ministrijai (ĀM) es neko negribu pārmest, jo iesaistījās un darīja visu, ko varēja. Bet Eiropas tikumi tur nedarbojas. Kas notiks, ja tur aizbrauks «tūrists parastais», kuru apzags?» viņa vaicā.
ĀM Dienai skaidroja - ja ārvalstī persona nonāk šādā situācijā, konsulātā ir jāvēršas nekavējoties, nevis jāturpina ceļojums, šķērsojot vēl kādas valsts robežu, jo tas var radīt neparedzamus šķēršļus. «Pagaidu ceļošanas dokuments tiek izsniegts ārkārtas situācijā, lai persona varētu atgriezties pilsonības vai izcelsmes valstī. Tajā ne vienmēr ir iespējams ielīmēt ieceļošanas/izceļošanas vīzu, tāpat tajā ir ierobežota vieta robežšķērsošanas spiedogiem. Šādos gadījumos, jau saņemot pagaidu ceļošanas dokumentu, ir jājautā, vai nav jāveic kādas papildu darbības, lai sekmētu veiksmīgu izceļošanu uz Latviju,» skaidroja ĀM preses sekretārs Jānis Sīlis. Viņš norādīja, ka ĀM Konsulārajam departamentam ir arī diennakts dežūrtālrunis +371 26337711, kas palīdzēšot rast risinājumu.