Latviešu viesstrādnieki Īrijā sūdzas par sociālo darbinieku negatīvo attieksmi, atsakot pabalstus, vēsta portāls "Baltic Ireland".
Latviešu ģimene, kura vairākus gadus legāli strādājusi kādā uzņēmumā Īrijā, vēstulē vietnei baltic-ireland.ie sūdzas par pazemojumiem, ar kādiem saskārusies sociālajā dienestā Īrijā. Lai gan darba apstākļi bija necilvēcīgi un pretrunā likumiem un tika maksāti nodokļi, sociālā darbiniece pret viesstrādniekiem izturējusies aizvainojoši un ieteikusi atgriezties «dzimtajā Polijā».
Ģimene Īrijas latviešu laikrakstu informēja, ka no darba aizgājuši martā pēc pašu vēlēšanās, jo darba apstākļi bija radījuši veselības problēmas. Turklāt necilvēcīgi garās darba stundas ietekmējušas ģimenes privāto dzīvi un pāris plānoja ģimenes pieaugumu.
«Uzņēmumā, kurā strādājām piecus gadus, bija veselībai kaitīga un pat bīstama vide. Darba vietā tika lietotas tādas ķimikālijas kā Sodium Hypochlorite 14/15% un Citric Acid maisījums ūdenī, ko norādījis arī ražotājs. Hlorīnu un skābju maisījumu rezultātā rodas toksiskas gāzes, ko ieelpojot rodas elpceļu bojājumi, piemēram, trahejas un bronhu iekaisums. Arī mazgātāji savus tīrīšanas darbus ar ķimikālijām veica brīdī, kad darba vietā joprojām atradās cilvēki un ritēja pakošana,» raksta Sigita un Pēteris Andersoni, piebilstot, ka gaisa temperatūra iekštelpās nereti bijusi zem 10 grādu atzīmes.
Pārtraukumi starp maiņām bijuši vien dažas stundas - daudz mazāk nekā likumā noteikts.
Neskatoties uz darba devēja attieksmi un faktu, ka piecus gadus godīgi maksāti nodokļi, ģimene Sociālās aizsardzības departamentā saskārusies ar aizvainojošu attieksmi.
"Uz darbinieces jautājumu, kādēļ esam pametuši darba vietu konkrētajā uzņēmumā, godīgi minējām galvenos iemeslus, uzsverot brīvā laika trūkumu ģimenē necilvēcīgo darba stundu dēļ, kas mums kā jaunai ģimenei ir ļoti svarīgs aspekts, ja, piemēram, vēlamies domāt par ģimenes pieaugumu. Tālākā darbinieces reakcija mūs šokēja un pārsteidza nesagatavotus. Mums bija jādzird, piemēram, šādas frāzes: „Vai jūs zināt, cik laimīgiem jums bija jābūt, ka jums bija šis darbs? Ar kādām tiesībām jūs to pametāt?” Šie vēl tomēr bija tikai tīrie „ziediņi” salīdzinot ar trīsreiz atkārtoto „Brauc atpakaļ uz Poliju!” un „Jums te nekas nepienākas!” Darbiniece nekautrējās arī uzsvērt, ka viņa arī strādājot un spējot atrast laiku visam, un ka pārnākot no darba taču mājās viens otru varam satikt. Turklāt viņai esot trīs bērni, kuru radīšanai esot bijušas vajadzīgas tikai 5 minūtes.
Mums pārmeta, ka mēs melojot, un tika uzsvērts, ka iepriekšminētie arī ir galvenie iemesli, lai nepiešķirtu darba meklētāja pabalstu. Mums līdzi ieradās arī tulks, kas palīdzēja izprast specifiskus terminus, un kam bija arī jāparakstās par dzirdēto sarunu, lai būtu liecinieks apelācijas iesniegšanas gadījumā.
Tāpēc mums rodas tikai loģisks jautājums: par ko īsti esam pēdējo piecu gadu laikā maksājuši nodokļus Īrijas valstij, kuras sociālais darbinieks liek mums, latviešiem, atgriezties „mājās” Polijā?" raksta ģimene.
Sociālā darbiniece ģimeni apsūdzēja melos, to arī minot kā galveno iemeslu, lai viņiem nepiešķirtu darba meklētāju pabalstu. Oficiālajā atteikumā, ko ģimene saņēma vēlāk vēstulē, teikts, ka pabalsts atteikts, jo «neesat pieejami pilnas slodzes darbam, jo jums ir nepieciešams laiks ģimenei».
«Visi aprakstītie notikumi liek mums secināt, ka godprātīga nodokļu maksāšana Īrijā neatmaksājas, jo tas cilvēkam, kad patiešām rodas nepieciešamība, nedod nekādas sociālās garantijas. Vai varbūt tomēr jautājums šoreiz ir par valsts ierēdni, kas klaji atļaujas ignorēt noteikumus un likumus, kas attiecas gan uz Īrijas pilsoņiem, gan iebraucējiem,» nobeigumā secina latviešu viesstrādnieku ģimene.
Šādā situācijā pat jāsāk domāt, vai patiešām esam atgriezušies verdzības laikos, kad vergiem nebija nekādu tiesību? Vismaz tā mums liek justies šāda ierēdņu attieksme, jo no visa mums pārmestā izriet, ka nedrīkstam aiziet no darba, kurā tiek pārkāpti darba drošības noteikumi un elementāras cilvēktiesības, un ka sociālais darbinieks atbalsta pretlikumīgas darbības privātajos uzņēmumos.