Latvijai būtu pat izdevīgi, ja ES vairs nesubsidētu zemniekus

Lielbritānija un Zviedrija jau piedāvājušas pilnīgu atteikšanos ja ne no visām lauksaimniecības subsīdijām, tad vismaz no tiešmaksājumiem. Latvijai, ņemot vērā nevienlīdzīgos tiešmaksājumus zemniekiem, šāds risinājums būtu pat izdevīgāks. Tomēr pasaules kontekstā jebkādu subsīdiju izslēgšana nozīmētu pamatīgu konkurētspējas zaudēšanu, turklāt cietīs arī patērētāji, pārliecināti ir lauksaimniecības nozares pārzinātāji. Ir gan arī daži piemēri, kas šo pieņēmumu neapstiprina.

Jau uzsākot diskusijas par kopējās lauksaimniecības politikas attīstību pēc aktuālā finanšu perioda beigām, viens no Eiropas Komisijas (EK) piedāvājumiem bijis pilnībā atcelt jebkādu tirgus atbalstu zemniekiem, to skaitā arī tiešmaksājumus, kas gan tālākai izskatīšanai netika virzīts. Taču sekojoši vēl pagājušā gada vasarā Lielbritānijas valdība nāca klajā ar paziņojumu, ka «neticot, ka ilgtermiņā tiešmaksājumi kā iekšējā atbalsta subsīdijas ir nepieciešami», līdzīgu nostāju paudusi arī Zviedrijas valdība. Briti kā galveno iemeslu tik drastiskai rīcībai ir minējuši fermu ilgtspējību, ko apdraud mākslīga to ekonomiskās situācijas uzlabošana, zviedriem lielākās pretenzijas bija pret brīvā tirgus apdraudējumu, jo pārtika tiek ražota zem tās pašizmaksas, kas apdraudot godīgu konkurenci.

Par subsīdiju pilnīgu vai daļēju atcelšanu ES runā arī dažādi lielākā vai mazākā mērā akadēmiski pētījumi, taču nozares eksperti ir pārliecināti - tuvākajos gados tas pavisam noteikti nenotiks.

Kā viens no argumentiem tiek minēta situācija pasaulē, kur ES nākas sadurties ar citiem nopietniem spēlētājiem. «Problēma ir, ka visā pasaulē ir izkropļots pārtikas un lauksaimniecības tirgus,» norāda Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe. Arī valstīs, kur tiešas subsīdijas it kā nepastāv, tomēr ir citi atbalsta veicināšanas veidi, I. Gulbe stāsta, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tiešmaksājumi lauksaimniekiem un produkcijas pārstrādātājiem vismaz tā nosaukti netiekot, taču valsts sniedz aizdevumu, ko pēcāk pieprasa atmaksāt tikai daļēji. «Cukurfabrika, lai iepirktu cukurbietes, aizņemas no valsts naudu, lai var samaksāt zemniekiem, bet pēc tam no katra saražotā kilograma neprasa atpakaļ apmēram 46 santīmus,» piedzīvoto studiju laikā ASV atceras I. Gulbe.

Iespējams ir arī pavisam netiešs atbalsts, kas tomēr uzlabo lauksaimnieku finansiālo situāciju, kaut vai valsts pilnībā apmaksātas skolas lauku reģionos, atgādina speciāliste. Lai arī viens no Pasaules Tirdzniecības organizācijas darbības pamatvirzieniem ir uzraudzīt, lai valstis nekropļo pārtikas tirgu, sniedzot pārāk lielu atbalstu lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem, tomēr, kā uzsver I. Gulbe, tas ne vienmēr ir risinājums, jo «uz lielajām valstīm skatās caur pirkstiem». Viņa uzskata, ka subsīdiju «izslēgšana» varētu notikt tikai gadījumā, ja par to vienotos visā pasaulē, taču, kā rāda pieredze, tas nekad nenotiks - «ņemot vērā, ko mēs zinām par izmešu problēmām, Kioto protokolu, ir skaidrs, ka globuss nespēj ne par ko vienu vienoties, visur katram ir kāda interese».

Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš uzsver, ka ar tiešmaksājumiem tiek panākta augstāka pārtikas kvalitāte - šobrīd ES zemniekiem un citiem pārtikas ražotājiem līdz ar reizēm pat ļoti dāsno atbalstu pieprasa ievērot striktus noteikumus, lai saražotais atbilstu augstākajiem standartiem. «Ja atņemtu visas subsīdijas, zemnieki ne tikai dotos ielās ar traktoriem, bet leģitīmi arī jautātu - kāpēc mums ievērot prasības, kas sadārdzina ražošanu?» Atbalsta maksājumu atcelšana tieši ietekmētu arī pārtikas cenas - tā kļūtu krietni vien dārgāka. A. Lapiņš prognozē, ka bez ES atbalsta ieguvēji būtu tie lauksaimnieki, kas spētu pārstrukturēt savu darbību uz agresīvu tirgus orientāciju, kā arī pievērstos intensīvajai, industrializētajai lauksaimniecībai, kas prasa mazu cilvēka klātbūtni. Kas notiktu ar Latvijas zemniekiem? Visi aptaujātie eksperti, lai arī piesardzīgi, tomēr pauž, ka Latvijas situācijā šīs pārmaiņas nebūtu tik dramatiskas, jo maksājumi Latvijai jau līdz šim bijuši samērā zemi, turklāt neilgu laika posmu. Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī zinātnieki - jaunajām ES dalībvalstīm lauksaimniecības atbalsta likvidēšana būtu nepatīkama, taču ne izdzīvošanas jautājums.

Tomēr, lai arī Eiropa nav un, visticamāk, tuvākajā laikā nebūs gatava atteikties no subsīdijām lauksaimniekiem, piemēri pasaulē demonstrē, ka var izdzīvot arī šādos apstākļos. Astoņdesmito gadu sākumā, kad Jaunzēlandes makroekonomika būtiski pasliktinājās un tika piedzīvots ļoti liels budžeta deficīts, valdība nolēma pārtraukt jebkādus atbalsta maksājumus fermeriem. Lai arī sākotnēji nacionālais aitu ganāmpulks samazinājās uz pusi, bet liellopu un aitu fermu skaits - par trešdaļu, šīs izmaiņas līdzi nesa arī vērā ņemamu produktivitātes pieaugumu. Līdzīgas izmaiņas piedzīvoja arī piena sektors. Subsīdiju atņemšana ne tikai veicināja lielāku fermu veidošanos un augstāku produktivitāti, bet arī mudināja uz inovācijām un efektivitātes meklējumiem. Pēc aitu skaita samazināšanās fermas vairāk fokusējās uz pievienotās vērtības meklējumiem. 1982. gadā aitu kautķermeņi bija 82% no Jaunzēlandes pasaules eksporta, kamēr šodien 90% no eksporta ir jau sadalīta gaļa. 1984. gadā Jaunzēlandei vispār nebija briežu industrijas, šodien nacionālais briežu ganāmpulks ir aptuveni divus miljonus liels, kas ģenerē būtiskus eksporta ieņēmumus, aprēķinājis Lielbritānijas Ekonomisko lietu institūta pētnieks Šons Rikārs. Jaunzēlandes Ārlietu un tirdzniecības ministrija atzīmē, ka subsīdiju likvidēšana palīdzēja palielināt lauksaimniecības sektora interesi strādāt efektīvāk, kā arī operatīvāk reaģēt uz signāliem pasaules tirgū, operatīvi pievēršoties arī cita veida produkcijas ražošanai - riski tika diversificēti, kopumā lauksaimniecības sniegums ekonomiski tika uzlabots.

Arī Argentīnā, kur valdība banku krīzi nolēma pārvarēt uz lauksaimnieku pleciem, uzliekot milzīgu eksporta nodokli jebkādai produkcijai, lauksaimniecība turpināja attīstīties, I. Gulbe stāsta, ka galvenais argentīniešu veiksmes stāsts ir «domāšana ārpus kastes» - kā viņa novērojusi, izmantots tiek katrs kvadrātmetrs, ja pļavas ir applūstošas, tur ganās lopiņi, pārējā teritorijā aug kvieši un citi graudaugi.

Lai arī pilnīgi neiespējama šobrīd varētu šķist lauksaimniecības atbalsta maksājumu samazināšana, uz to vajadzētu tiekties, uzskata I. Gulbe. «Visai pasaulei vajadzētu tiekties uz subsīdiju samazināšanu, tas ir politisks lēmums, kas jāpieņem. Tas būtu arī drosmīgs lēmums, jo politiķiem ir jāstrādā ar vēlētājiem, kas varētu tam iebilst,» uzskata I. Gulbe. Tomēr vismaz līdz šim Latvija no ES atbalsta ir bijusi tikai ieguvēja - lai arī skaļāk tiek runāts par tiešmaksājumiem, taču nozīmīgas summas ieplūdušas, lai ieviestu dažādas modernizācijas pro-grammas, mārketinga aktivitātes, izglītības iespējas, ir bijušas iespējas iegādāties tehniku. «Progresu pierāda arī cipari, ka mūsu pārtikas un lauksaimniecības nozare ir konkurētspējīga eksporta tirgos, neviens jau nepirktu, ja blakus būtu atrodams kas lētāks un labāks, un tas ir iespējams, tieši pateicoties ES atbalstam,» uzskata I. Gulbe.