оскару: Oskars: ljudi kotorye neznajut gos.jazik, hodjat pod flagami drugoj strany, razgovarivajut na jazike drugoj strany, prazdnujut prazniki drugoj strany- OKUPANTY!Вы тоже рядом с ГОРОД.ЛВ нажмите на красную надпись "латвиешу валода".Успехов вам.
Par 9.maiju parasti runājam tā, it kā viss ar to būtu skaidrs. Vieniem skaidrs, ka šai datumā pulcējas Latvijas ienaidnieki, citiem skaidrs, ka varonīgie atbrīvotāji. Taču patiesībā 9.maijs ir daudz interesantāks.
Vispirms jau 9.maija jeb Uzvaras dienas svinībām ir visai neparasta biogrāfija. Jau divus gadus pēc kara beigām Staļins, baidoties no bijušo karavīru brīvdomības un savu spēju apziņas pieauguma, padarīja 9.maiju par parastu darbdienu. Karu izgājušie bija ne tikai uzzinājuši, cik necilvēcīgas grūtības viņi spēj pārvarēt, bet arī ieraudzījuši padomju sociālisma patieso nežēlīgo seju. Kara dalībnieki bija režīmam potenciāli bīstami, tāpēc Staļins viņus no goda skatuves nobīdīja, bet uzvaru personības kulta labākajās tradīcijās piedēvēja sev.
Savukārt pēc Staļina nāves šī kulta kritikas dēļ uzvara karā bija neērta tēma, ko Hruščovs izvēlējās neapspriest. Uzvaras diena par svinamu atkal kļuva tikai Leonīda Brežņeva vadības laikā, 1965.gadā, un tad tautai jau varēja piedāvāt ideoloģiski pareizi izgludinātu un noglancētu versiju par karu bez liekām ēnas pusēm. Uzvara tajā tika pasniegta kā padomju sistēmas sasniegums, arguments PSRS pastāvēšanai.
Fanfaras par godu Sarkanās armijas varenībai slāpēja joprojām palikušās atmiņas par miljoniem upuru, kara noziegumiem, teroru. Un noslāpēja arī, padarot Uzvaras dienu par šablonu, ko izmantot pašapziņas stutēšanai.
Par šā šablona lietderību jau pēc padomju varas sabrukuma atcerējās Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācija, kurai bija jāatjauno pēc politiskā, ekonomiskā un ideoloģiskā sabrukuma smagi cietusī Krievijas pašpārliecība. Šādam nolūkam Uzvaras diena bija ideāli piemērota - Rietumi pret to neiebildīs, jo nacistiskās Vācijas sagrāve ir neapstrīdama vērtība Eiropas valstu vēstures izpratnē, bet pašu tauta kopš Brežņeva laikiem ir iemācīta, ka Uzvaras diena ir dižās padomju/krievu tautas nozīmīgākais sasniegums.
9.maijs Latvijā ir rezultāts šīm Krievijas varas un atmiņu politikas izmaiņām, no vienas puses, un vietējo politiķu manevriem - no otras.
90.gados Uzvaras diena neinteresēja ne latviešu, ne krievvalodīgos medijus, tā vispār sevišķi neinteresēja nevienu, izņemot pašus kara veterānus. Tomēr 90.gadu beigās partija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) novērtēja šo svētku auditorijas politisko potenciālu un pieķērās pie Uzvaras dienas organizēšanas, padarot tos ne tikai par pirmās pēckara miera dienas svinēšanas svētkiem, bet arī par platformu, kurā ar varu neapmierinātajiem izteikt savu rūgtumu un aizvainojumu.
Uzvaras svētku apmeklētāju skaits strauji pieauga no dažiem tūkstošiem 90.gadu vidū līdz 100 tūkstošiem 2001.gadā (pēc Latvijas krieviski rakstošo laikrakstu aplēsēm). 2005.gada svinības bija īpaši grandiozas - pēc mediju ziņām tās apmeklēja 260 tūkstoši cilvēku. Visticamāk, tam ir divi iemesli: pirmkārt, tas ir kara beigu 60.jubilejas gads, otrkārt, tas ir laiks, kad Latvijas krievvalodīgos joprojām viļņoja skolu reformas radītais nemiers.
Gadu gaitā mainījās ne tikai Uzvaras svētku auditorija, bet arī pati svinēšana - pašdarbnieciska līdzpaņemtā akordeona spēlēšana tika nomainīta ar saplānotu koncertu, pie Uzvaras pieminekļa sāka tirgot ziedus un pārtiku, bērnus sāka šurp vest veselām klasēm. Gadu gaitā 9.maija norisēs parādījās arvien vairāk dārgu elementu (ilga uguņošana un koncerts, apsardze), kas liecina nopietnu organizāciju un lieliem finanšu ieguldījumiem.
Uzvaras svētki no veterānu organizēta pasākuma savu kritušo biedru pieminēšanai un vēl dzīvo satikšanai pamazām, bet neatlaidīgi kļuva par politiskās izklaides pasākumu plašām tautas masām. Ņemot vērā pasākuma organizatoru (sākumā - PCTVL, vēlāk ar partiju "Saskaņas centrs" saistītas organizācijas un cilvēki) politisko stratēģiju, 9.maijs izveidojās par krievvalodīgo pulcēšanās dienu, kur par karu jau atkal runā šablonos, izmantojot to kolektīvās pašapziņas veidošanai.
Dabisku iemeslu dēļ kara veterānu (tātad - īstā kara liecinieku) pie pieminekļa ar katru gadu kļūst arvien mazāk, toties turp droši dodas cilvēki, kuri Uzvaras dienā saskata iespēju pazīmēties uz antifašisma tēmas fona. Faktus aizstāj mitoloģija, pār vēsturi sāk dominēt identitāte.
Tomēr vērā ņemama daļa no tiem, kuri nāk pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā, turp dodas drīzāk ar domu atzīmēt kara beigas, nevis apliecināt savu krieviskumu vai puicisku bravūru.
Viņi nepiemin kara beigas 8.maijā Brāļu kapos, kur to oficiāli pienāktos darīt, tāpēc ka šajā datumā nav izveidotas nekādas tradīcijas, kas ļautu kara beigu piemiņā iesaistīties plašākai sabiedrībai. Latvijas valsts, kuras oficiālajā svētku kalendārā 8.maijs ir Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, nav darījusi neko, lai cilvēki, kuri paši nav karojuši, bet gribētu svinēt kara beigas (nevis PSRS uzvaru vai Staļina varenību), sajustu iemeslu aiziet 8.maijā uz Brāļu kapiem.
Savukārt 9.maija svinēšanas rituāls Latvijā kopš 90.gadu beigām tiek mērķtiecīgi organizēts, kopts un attīstīts organizatoriem vēlamā virzienā. Lai kā gribētos vienu un pareizi noformētu, eiropeisku kara beigu piemiņas dienu, realitātē (turklāt lielā mērā latviešu politiķu ignorēšanas stratēģijas un valsts organizatorisko pasākumu trūkuma dēļ) mums ir divas, un ar šo realitāti ir jārēķinās.
Kaunināt 9.maija svinētājus ir muļķīgi un netaisnīgi, vēl ļaunāk ir viņus apsaukāt par piekto kolonnu, jo no šādiem apzīmējumiem patiešām mēdz arī izveidoties piektā kolonna.
Tā vietā es ieteiktu tiem, kuriem 9.maijs sagādā diskomfortu, neatstāt kara beigu svinēšanu Latvijā dažu partiju un "Putinkrievijas" varā, bet nākamgad dienu iepriekš atnākt ar ziediem uz Brāļu kapiem, lai tur pieminētu karā kritušos un godinātu izdzīvojušos. Kas zina, ja no latviešu puses nāktu skaidrs apliecinājums tam, ka arī latvieši uzskata karu par ļaunumu un tā beigas par atzīmējamu dienu, varbūt Uzvaras svētki pārstātu būt par augoni, kas sāp, reizi gadā uzplēsts. Varbūt tad mēs beidzot varētu pa īstam beigt šo karu.
Par 9.maiju parasti runājam tā, it kā viss ar to būtu skaidrs. Vieniem skaidrs, ka šai datumā pulcējas Latvijas ienaidnieki, citiem skaidrs, ka varonīgie atbrīvotāji. Taču patiesībā 9.maijs ir daudz interesantāks.
Vispirms jau 9.maija jeb Uzvaras dienas svinībām ir visai neparasta biogrāfija. Jau divus gadus pēc kara beigām Staļins, baidoties no bijušo karavīru brīvdomības un savu spēju apziņas pieauguma, padarīja 9.maiju par parastu darbdienu. Karu izgājušie bija ne tikai uzzinājuši, cik necilvēcīgas grūtības viņi spēj pārvarēt, bet arī ieraudzījuši padomju sociālisma patieso nežēlīgo seju. Kara dalībnieki bija režīmam potenciāli bīstami, tāpēc Staļins viņus no goda skatuves nobīdīja, bet uzvaru personības kulta labākajās tradīcijās piedēvēja sev.
Savukārt pēc Staļina nāves šī kulta kritikas dēļ uzvara karā bija neērta tēma, ko Hruščovs izvēlējās neapspriest. Uzvaras diena par svinamu atkal kļuva tikai Leonīda Brežņeva vadības laikā, 1965.gadā, un tad tautai jau varēja piedāvāt ideoloģiski pareizi izgludinātu un noglancētu versiju par karu bez liekām ēnas pusēm. Uzvara tajā tika pasniegta kā padomju sistēmas sasniegums, arguments PSRS pastāvēšanai.
Fanfaras par godu Sarkanās armijas varenībai slāpēja joprojām palikušās atmiņas par miljoniem upuru, kara noziegumiem, teroru. Un noslāpēja arī, padarot Uzvaras dienu par šablonu, ko izmantot pašapziņas stutēšanai.
Par šā šablona lietderību jau pēc padomju varas sabrukuma atcerējās Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācija, kurai bija jāatjauno pēc politiskā, ekonomiskā un ideoloģiskā sabrukuma smagi cietusī Krievijas pašpārliecība. Šādam nolūkam Uzvaras diena bija ideāli piemērota - Rietumi pret to neiebildīs, jo nacistiskās Vācijas sagrāve ir neapstrīdama vērtība Eiropas valstu vēstures izpratnē, bet pašu tauta kopš Brežņeva laikiem ir iemācīta, ka Uzvaras diena ir dižās padomju/krievu tautas nozīmīgākais sasniegums.
9.maijs Latvijā ir rezultāts šīm Krievijas varas un atmiņu politikas izmaiņām, no vienas puses, un vietējo politiķu manevriem - no otras.
90.gados Uzvaras diena neinteresēja ne latviešu, ne krievvalodīgos medijus, tā vispār sevišķi neinteresēja nevienu, izņemot pašus kara veterānus. Tomēr 90.gadu beigās partija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) novērtēja šo svētku auditorijas politisko potenciālu un pieķērās pie Uzvaras dienas organizēšanas, padarot tos ne tikai par pirmās pēckara miera dienas svinēšanas svētkiem, bet arī par platformu, kurā ar varu neapmierinātajiem izteikt savu rūgtumu un aizvainojumu.
Uzvaras svētku apmeklētāju skaits strauji pieauga no dažiem tūkstošiem 90.gadu vidū līdz 100 tūkstošiem 2001.gadā (pēc Latvijas krieviski rakstošo laikrakstu aplēsēm). 2005.gada svinības bija īpaši grandiozas - pēc mediju ziņām tās apmeklēja 260 tūkstoši cilvēku. Visticamāk, tam ir divi iemesli: pirmkārt, tas ir kara beigu 60.jubilejas gads, otrkārt, tas ir laiks, kad Latvijas krievvalodīgos joprojām viļņoja skolu reformas radītais nemiers.
Gadu gaitā mainījās ne tikai Uzvaras svētku auditorija, bet arī pati svinēšana - pašdarbnieciska līdzpaņemtā akordeona spēlēšana tika nomainīta ar saplānotu koncertu, pie Uzvaras pieminekļa sāka tirgot ziedus un pārtiku, bērnus sāka šurp vest veselām klasēm. Gadu gaitā 9.maija norisēs parādījās arvien vairāk dārgu elementu (ilga uguņošana un koncerts, apsardze), kas liecina nopietnu organizāciju un lieliem finanšu ieguldījumiem.
Uzvaras svētki no veterānu organizēta pasākuma savu kritušo biedru pieminēšanai un vēl dzīvo satikšanai pamazām, bet neatlaidīgi kļuva par politiskās izklaides pasākumu plašām tautas masām. Ņemot vērā pasākuma organizatoru (sākumā - PCTVL, vēlāk ar partiju "Saskaņas centrs" saistītas organizācijas un cilvēki) politisko stratēģiju, 9.maijs izveidojās par krievvalodīgo pulcēšanās dienu, kur par karu jau atkal runā šablonos, izmantojot to kolektīvās pašapziņas veidošanai.
Dabisku iemeslu dēļ kara veterānu (tātad - īstā kara liecinieku) pie pieminekļa ar katru gadu kļūst arvien mazāk, toties turp droši dodas cilvēki, kuri Uzvaras dienā saskata iespēju pazīmēties uz antifašisma tēmas fona. Faktus aizstāj mitoloģija, pār vēsturi sāk dominēt identitāte.
Tomēr vērā ņemama daļa no tiem, kuri nāk pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā, turp dodas drīzāk ar domu atzīmēt kara beigas, nevis apliecināt savu krieviskumu vai puicisku bravūru.
Viņi nepiemin kara beigas 8.maijā Brāļu kapos, kur to oficiāli pienāktos darīt, tāpēc ka šajā datumā nav izveidotas nekādas tradīcijas, kas ļautu kara beigu piemiņā iesaistīties plašākai sabiedrībai. Latvijas valsts, kuras oficiālajā svētku kalendārā 8.maijs ir Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, nav darījusi neko, lai cilvēki, kuri paši nav karojuši, bet gribētu svinēt kara beigas (nevis PSRS uzvaru vai Staļina varenību), sajustu iemeslu aiziet 8.maijā uz Brāļu kapiem.
Savukārt 9.maija svinēšanas rituāls Latvijā kopš 90.gadu beigām tiek mērķtiecīgi organizēts, kopts un attīstīts organizatoriem vēlamā virzienā. Lai kā gribētos vienu un pareizi noformētu, eiropeisku kara beigu piemiņas dienu, realitātē (turklāt lielā mērā latviešu politiķu ignorēšanas stratēģijas un valsts organizatorisko pasākumu trūkuma dēļ) mums ir divas, un ar šo realitāti ir jārēķinās.
Kaunināt 9.maija svinētājus ir muļķīgi un netaisnīgi, vēl ļaunāk ir viņus apsaukāt par piekto kolonnu, jo no šādiem apzīmējumiem patiešām mēdz arī izveidoties piektā kolonna.
Tā vietā es ieteiktu tiem, kuriem 9.maijs sagādā diskomfortu, neatstāt kara beigu svinēšanu Latvijā dažu partiju un "Putinkrievijas" varā, bet nākamgad dienu iepriekš atnākt ar ziediem uz Brāļu kapiem, lai tur pieminētu karā kritušos un godinātu izdzīvojušos. Kas zina, ja no latviešu puses nāktu skaidrs apliecinājums tam, ka arī latvieši uzskata karu par ļaunumu un tā beigas par atzīmējamu dienu, varbūt Uzvaras svētki pārstātu būt par augoni, kas sāp, reizi gadā uzplēsts. Varbūt tad mēs beidzot varētu pa īstam beigt šo karu.