Mazināt enerģijas patēriņu par 20% nākošo sešu gadu laikā - tas esot iespējams, uzskata Eiropas Komisija (EK). Tiesa, tikai tad, ja dalībvalstis būs aktīvākas, bet paliekot šobrīd iebrauktajās sliedēs, mazinājums būs nedaudz mazāks - ap 18%.
Ir iespējams sasniegt noteikto 20% enerģijas ietaupīšanas mērķi, kur Eiropas Savienības valstis ir apņēmušās izdarīt līdz 2020.gadam, teikts Eiropas Komisijas Paziņojumā par energoefektivitāti un tās ieguldījumu enerģētiskajā drošībā. Tiesa, lai mērķi sasniegtu, valstīm ir jādarbojas un jāievieš pārmaiņas aktīvāk.
Turklāt, kā norāda ES enerģētikas komisārs Ginters Hermanis Etingers, enerģijas jautājums ir arī Eiropas drošības jautājums. „Mēs esam pārliecināti, ka šobrīd, ņemot vērā, ka gāzes sektorā Ukrainas un Krievijas situācijas dēļ ir īpaši nepieciešama drošība, mums ir jādomā par objektīvākiem un ambiciozākiem enerģijas taupīšanas mērķiem,” pauda enerģētikas komisārs.
Tā kā sankciju pret Krieviju pēdējais raunds jau skar enerģijas sektoru, vairāki mediji un eksperti pieļauj, ka Eiropai jautājums par atkarību no Krievijas gāzes kļūs īpaši sāpīgs.
Lai gan pašlaik ārā ir silts vasaras vidus, rudens, ziema un apkures sezona neizbēgami tuvojas un trešā daļa no Eiropas gāzes nāk no Krievijas. „Es domāju, ka mēs tuvākajos gados atgriezīsimies pie energoefektivitātes ietvara un noteikti mazināsim mūsu atkarību no fosilo enerģijas avotu importa. Tas arī mums ļaus ražot enerģiju un mazāk paļauties uz importu,” norādīja Etingers.
Visticamāk, komisāram Etingeram ir taisnība, jo pašā energoefektivitātes ziņojumā teikts - katrs papildus procents, par kuru mazināts enerģijas patēriņš, ļauj samazināt gāzes importu par 2,6%.
Latvijā gan energoefektivitātes mērķa sasniegšanu tik viegli nesokas. „Ar klasiskām lietām, ko mēs šobrīd īstenojam, un ar uzsāktiem projektiem, mēs spējam nosegt aptuveni pusi no mērķa un pat mazāk. Līdz ar to mums ir jāmeklē jauni ceļi, kā šos mērķus sasniegt,” atzīst Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs.
Lai mērķi sasniegtu, visticamāk nākšoties ķerties pie radošām metodēm, turklāt visu laiku rēķinot līdzi, vai izdevumi par energoefektivitātes programmu ieviešanu nepārsniedz potenciālos ieguvumus. Kā saka Jurijs Spiridonovs, Eiropa ir liela un ir kur pasmelties idejas: „Interesanta ideja ir saistīta ar sertifikātiem tehnikai, piemēram, ledusskapjiem vai televizoriem, kur iedzīvotāji varēja pieteikties noteiktam atbalstam, ja viņi pērk efektīvāko no enerģijas patēriņa viedokļa tehniku.”
Bet jau pašlaik notiek darbs ar dokumentiem, likumi un normas pamazām tiek mainītas, darot tās energoefektīvākas, veicinot enerģiju taupīgus risinājumus. Redzamāka ir otra darba puse – atbalsts energoefektivitātes uzlabošanai. Piemēram, ēku siltināšana tiek īstenota jau vairākus gadus un arī nākamajā plānošanas periodā plānots to turpināt.
Ne visu gan var izmērīt naudā un absolūtajos skaitļos, arī ne energoefektivitāti, teic Jurijs Spiridonovs: „Energoefektivitātes mērķis nav tīri ietaupīta nauda, bet ietaupīt enerģiju, ko mēs patērējam. Vai būvējot jaunu ēku, mēs ietaupām enerģiju vai ne? It kā no matemātikas sanāk, ka nē, jo jauna ēka patērē enerģiju. Bet no direktīvas viedokļa tā pieskaitāma pie ietaupījumiem.”
Vai Latvijai izdosies sasniegt šo energoefektivitātes mērķi ir atkarīgs ne tikai no Latvijas. Kā uzsver Ekonomikas ministrijā, Latvijas ekonomika ir ļoti lielā mērā atkarīga no dažādiem notikumiem, piemēram, no tirgus aizejot Liepājas metalurgam, samazinās enerģijas patēriņš, bet tas noteikti nav nekāds energoefektivitātes sasniegums.