D.Mikfeldte: Igaunijas un Latvijas iedzīvotāji atšķiras ar mentalitāti, kā arī ar problēmu uztveri un risināšanu 1

26 gadus veca Dina Mikfeldte Rīgā no dzimtās Tallinas ieradās pirms 2,5 gadiem, un, neskatoties uz to, ka patlaban meitene atkal atrodas dzimtenē, viņa plāno atgriezties Latvijā. Šajā intervijā Dina pastāstīja, ar ko atšķiras Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji, vai latviešu valodas apguve sagādā grūtības un ar ko Latvija ir īpaša.

- Dina, pastāsti, lūdzu, kāpēc ieradies Latvijā un nodzīvoji Rīgā 2,5 gadus?

- Pirms ierados Latvijā, dažus gadus vēlējos piedalīties Eiropas brīvprātīgo programmā (European Voluntary Service). Biju domājusi doties uz Serbiju, bet pēc tam satiku meiteni no Latvijas, kura kļuva par manu labāko draudzeni un, ciemojoties pie viņas, vienkārši iemīlējos Rīgā un Latvijā, tādēļ pieteicos dalībai brīvprātīgo programmā šajā valstī.

- Pastāsti, ar ko tu nodarbojies kā brīvprātīgā, ko esi piedzīvojusi šajā laikā?

- Jāsaka, laiks, kuru pavadīju Latvijā kā brīvprātīga, bija labākais gads manā dzīvē. Es apmeklēju vairākas vietas, piemēram, Daugavpili, Mores ciemu. Esmu apmeklējusi 30-40 skolas un satikusi simtiem skolēnu un skolotāju, kuriem stāstīju par Igauniju, ES, Eiropas brīvprātīgo programmu un citām lietām. Protams, bija gan vieglāki, gan grūtāki laiki, bet kopumā es ar prieku iepazinu Latviju.

- Šajā laikā tu mācījies latviešu valodu, interesanti, kādi iespaidi tev palikuši atmiņā?

- Mana interese par latviešu valodu radās, kad vēl ciemojos Rīgā – tā man šķita eksotiska un interesanta. Protams, kad sāku te dzīvot, vēlējos to apgūt, lai sarunātos ar apkārtējiem, ar kolēģiem, veikalos utt.

Tas, vai valoda sagādā grūtības, ir ļoti individuāli. Piemēram, vāciešiem vai krieviem latviešu valodas apguve sagādā mazāk grūtību, nekā igauņiem, jo igauņu valodā nav burtu „z”, „ž”, „č”, „š” u.c., nav dzimtes un nākotnes. Man latviešu valodas apguve sagādāja grūtības, bet vēlāk mana galvā kaut kas pārslēdzās un latviešu valodā parādījās jēga. Pēc 1,5 gada sāku normāli kontaktēties ar cilvēkiem, taču es turpinu pilnveidot savas zināšanas.

Tiem, kuri apgūst valodu, iesaku klausīties cilvēkos un lasīt žurnālus, lai apgūtu „dzīvu” latviešu valodu.

- Dina, vai, tavuprāt, Latvijas un Igaunijas kultūra atšķiras?

- Jāsaka, mūsu kultūras ir līdzīgas, abos gadījumos vērojama ģermāņu ietekme. Mūsu tautas dejas un dziesmas ir ļoti līdzīgas, turklāt pie mums arī ik pēc četriem gadiem tiek rīkoti Dziesmu un deju svētki. Protams, abas valstis svin vasaras saulgriežus – Jāņus. Manuprāt, atšķiras iedzīvotāju mentalitāte, kā arī problēmu uztvere un risināšana.

- Ko vari teikt par Latvijā sastaptiem cilvēkiem?

- Šķiet, pašā sākumā, kad tikko ierados Latvijā, biju pārsteigta, jo uzskatīju, ka igauņi un latvieši ir ļoti līdzīgi, bet izrādījās, ka Latvijas iedzīvotāji nav tik tieši, kā igauņi, nedaudz neorganizēti uzņēmējdarbības jomā. Taču visvairāk biju šokēta par to, ka Latvijā dzīvojošie latvieši un krievi korupciju un negodīgumu uzskata par normālu parādību. Šķiet, ka pēdējā laikā tas sāka mainīties.

- Pēc brīvprātīgo programmas beigām tu paliki Latvijā – lūdzu, pastāsti par to.

- Visai īsajā laikā Rīga kļuva par manām mājām – šeit man bija draugi, iemīļotas vietas, es pieradu pie latviešu valodas un sapratu, ka nevēlos braukt prom no Latvijas. Tādēļ pēc programmas beigām meklēju darbu gan Igaunijā, gan Latvijā, atradu darbu Rīgā un biju ļoti priecīga.

- Pastāsti, lūdzu, par taviem nākotnes plāniem.

- Grūti runāt par nākotnes plāniem, ja cilvēks jūtas kā mājās divās valstīs, man ir vienlīdz tuvas abu valstu himnas, cilvēki, kurus es mīlu un kuri mīl man un kuri dzīvo abās valstīs. Esmu nolēmusi nedomāt par kādiem konkrētiem plāniem, bet, iespējams, es varētu iestāties Latvijas Universitātē, lai iegūtu maģistra grādu.