Kas varētu iedomāties, ka strīdu par Eiropas attīstību centrā nonāks maza valsts, kas atrodas ES austrumu nomalē – Latvija.
Bet SVF eksperti šajā valstī pēkšņi atklāja ekonomisko brīnumu. Un fonda vadība tagad slavē Latvijas valdības antikrīzes politiku, minot kā piemēru pārējiem eiropiešiem IKP 5,5% pieaugumu, bezdarba līmeņa samazināšanos no 20% līdz 16% un kopējo ekonomikas atveseļošanos sakarā ar valsts budžeta izdevumu samazināšanu.
Šos paziņojumus atspēko citi autoritatīvi starptautiskie eksperti, piemēram, nobelists Krugmans. Viņš uzskata, ka Latvijai vajadzēs gadus, lai atgrieztos pie pirmskrīzes līmeņa, bet budžeta konsolidācija nav atrisinājusi valsts ekonomikas struktūru problēmas, tāpēc Latvijas izejas no krīzes ceļš nesola neko citu, kā ilggadējo stagnāciju.
Droši vien, būtu interesanti paskatīties, kādus rezultātus ilgtermiņā sniegs Latvijas valdības stingrās ekonomijas politika, bet diez vai tas izdosies. Tāpēc ka Latvijas ekonomika jau vairākus gadus attīstās tādos apstākļos, ka no valdības gandrīz nekas nav atkarīgs. Latvijas ministri var būt paši spožākie speciālisti un pieņemt ģeniālus lēmumus, bet pat ar to nepietiks, lai mainītu demogrāfisko situāciju.
Indijā cilvēku darbspējīgā vecumā skaits ik gadu palielinās par dažiem procentiem, tāpēc valdība var neuztraukties. Vienkārši nav jātraucē jauniebraucējiem – vienalga viņiem nāksies ar kaut ko nodarboties, tas nozīmē, palielināt valsts IKP.
Latvijā situācija ir tieši pretējā. Valdība var censties cik spēka, lai uzlabotu situāciju, bet nav iespējams panākt noturīgu ekonomisko izaugsmi valstī, kurā iedzīvotāju skaits sarūk ātrāk, nekā Otrā pasaules kara laikā. Latvija lieliem tempiem izmirst un izceļo, un, iespējams, jau pēc 30-40 gadiem šī valsts nodemonstrēs pasaulei pārsteidzošu un līdz šim neredzētu fenomenu – valsti bez iedzīvotājiem.
1991.gadā Latvijā dzīvoja 2,66 miljoni cilvēku. Pēc 20 gadiem, 2011.gada martā-jūnijā, valdība sarīkoja tautas skaitīšanu un konstatēja tikai 1,88 miljonu. Tad šausmās pārbaudīja visus iespējamos reģistrus un sameklēja vēl simts tūkstošus, palielinot skaitli līdz 2,07. Bet arī tas ir daudz mazāk, nekā oficiālie 2,23 miljoni, kuri tika konstatēti, spriežot pēc dzimšanas, miršanas un migrācijas reģistriem. Diez vai Latvijas valdība varētu „pazaudēt” 300 000 nāves gadījumu. Skaidrs, ka šie cilvēki ir dzīvi un veseli, devušies uz Rietumu Eiropu, lai nopelnītu naudu vai apmestos uz dzīvi.
Sanāk, ka 20 gadu laikā Latvijas reālais iedzīvotāju skaits samazinājās par 30%. Piemēram, ja Krievijā paliktu nevis 140 miljoni, bet tikai 105 miljoni cilvēku. Tas nav Otrā pasaules kara mērogs, bet gan XIV.gadsimta „Melnās nāves” epidēmijas mērogs. Kaut arī ar mēri, tāpat kā ar visām slimībām, pārsvarā slimo vāji cilvēki, no Latvijas, otrādi, aizbrauc aktīvākie.
Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazinātos jebkurā gadījumā, jo Eiropa noveco. Taču Rietumu Eiropa atcēla ierobežojumus Latvijas migrantiem, tāpēc valsts iedzīvotāju skaita samazināšanas process paātrinājās. Šobrīd aptuveni 20% Latvijas darbaspēka strādā ārzemēs.
Būtu muļķīgi tajā vainot Latvijas ministrus. Ko viņi varēja darīt, ja darba algas Skandināvijā un Lielbritānijā ir vairākās reizēs lielākas, nekā Latvijā, bet vienīgais šķērslis migranta ceļā ir angļu valodas pamatzināšanas? Neviens ekonomikas ģēnijs nespētu pārvarēt atstarpi dažos gados, kas bija Latvijai atvēlēti, lai adaptētos dzīvei vienotā Eiropā.
Darbspējīgo iedzīvotāju izceļošana turpināsies arī turpmāk, un nav iespējams to apturēt. Jo stimulu palikt šeit kļūst arvien mazāk. Piemēram, 1991.gadā cilvēki, kas bija vecāki par 60 gadiem, sastādīja 17,4% no Latvijas iedzīvotājiem, 2011.gadā tie ir 26,7%. Tas ir viens no lielākajiem rādītājiem pasaulē, aptuveni, kā Vācijā. Tikai Vācijā analoģiskais 60+ cilvēku pieaugums notika 50 gados, bet Latvijā – 20 gados.
Nav grūti paredzēt šīs paātrinātās novecošanas sekas – lietišķās aktivitātes samazināšana, nodokļu sloga pieaugums strādājošiem cilvēkiem, budžeta izdevumu samazināšana, sociālo pakalpojumu (izglītības, medicīniskās aprūpes) kvalitātes samazināšanās. Jo ātrāk Latvija novecos, jo vairāk cilvēku brauks prom, meklējot labāko dzīvi. Un, jo vairāk cilvēku brauks prom, jo ātrāk Latvija novecos. Latvijas pensionāri taču nespēs pārlikt savas uzturēšanas slogu citu valstu budžetā, kur viņu aizbraukušie bērni maksā nodokļus.
Taču tas nav viss – Latvijā, izņemot novecošanas un migrācijas problēmas, pastāv vēl viena – valstī principā ir mazs iedzīvotāju skaits, kas arī atspoguļojas dzīves kvalitātē. Kā piemērs – Rīgā nav veikala IKEA. Veikala analītiķi izrēķināja, ka, lai veikala uzturēšana būtu izdevīga, ir nepieciešama pilsēta ar vismaz miljonu iedzīvotāju skaitu. Bet Rīgā nesanāk pat 700 000, un pieaugums nav prognozēts. Latvijas galvaspilsētā jau dzīvo gandrīz puse no valsts, turklāt kādēļ aktīvajam Latvijas provinces iedzīvotājam pārcelties uz Rīgu, ja var pārcelties uz Londonu vai Stokholmu. Tas nozīmē, ka IKEA Rīgā tā arī netiks atklāta.
Nav grūti iztikt bez IKEA mēbelēm, bet ne tikai šim veikalam ir nepieciešama potenciālo klientu minimālā bāze. Turpmāk preču un pakalpojumu loks, kas netiks piegādāti Latvijā maza patērētāju skaita dēļ, tikai paplašināsies.
Pēc tam nonāks arī līdz infrastruktūrai – nav jēgas uzturēt tūkstošs kilometru garus dzelzceļus, ja nav kam braukt, un lidostas, no kurām nav kam lidot. Starptautisko maršrutu no Latvijas skaits jau šobrīd samazinās, bet pēc 30 gadiem paliks pāris virzieni, kas savienos valsti ar lielo zemi. Kas vēlēsies dzīvot valstī, kurā no vienīgās starptautiskās lidostas būs iespējams izlidot tikai uz Maskavu un Londonu, turklāt vienreiz nedēļā?
Protams, Eiropā pastāv valstis, kurās iedzīvotāju ir vēl mazāk, nekā Latvijā, taču patērētāju un infrastruktūras kolapse tur nav notikusi. Bet šeit pastāv liela starpība – Monako iedzīvotājs var neuztraukties, ka viņa valstī nav starptautiskās lidostas, viņš aizbrauks 20 km līdz Nicai un lidos, kur vien sirds kāro. Latvijā tā nesanāks.
Esam pieraduši uzskatīt Baltijas valstis par „mazajām”, bet tās ir mazas tikai salīdzinājumā ar Krieviju. Pašas par sevi, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, tās ir pietiekami lielas. Platības ziņā Latviju nosacīti var salīdzināt ar Čehiju, bet Čehijā dzīvo 10 miljoni cilvēku, Latvijā – mazāk par 2 miljoniem.
Lai no Rīgas nonāktu līdz tuvākajai pilsētai, kur dzīvo vismaz miljons iedzīvotāju (Minska vai Helsinki), ir jāpārvar aptuveni 500 km. Turklāt vajadzēs vai un stāvēt uz Baltkrievijas robežas, vai gaidīt Tallina – Helsinki prāmi. Var negaidīt, bet līdz Varšavai ir 700 km. Autobaņu nav (un netiek plānoti) nevienā no šiem virzieniem. Tāpēc Latviju var salīdzināt nevis ar Luksemburgu, bet ar Grenlandi. Tikai kur lai Latvija ņem Indijas augstu dzimstības līmeni vai Dānijas metropoli, kas dāsni subsidēs valsts budžetu un apmaksās saikni ar pārējo cilvēci?
Pašlaik ir grūti iedomāties, ka valsts varētu izmirt. Vismaz pēdējo gadsimtu laikā cilvēce ar ko tādu nav saskārusies. Taču agri vai vēlu tas notiks. Jo mēs nedzīvojam agros Viduslaikos, kad klejojošā cilts var ieņemt neapdzīvotu teritoriju, asimilējoties ar iepriekšējā etnosa paliekām. Pašlaik migranti brauc tur, kur pieaug ekonomiskā aktivitāte. Latvijā tā labākajā gadījumā ir stagnācijas stāvoklī.
Iekarošana un aneksija tika atcelti. Tāpēc nav ko darīt. ASV, Kanādas vai Krievijas teritorijās taču pastāv tukšas „spoku pilsētas”, no kurām jaunieši ir aizbraukuši, bet veci ļaudis izmiruši. Radīsies pirmā „spoku valsts”.